Kriminālprocesa likuma (KPL) normas, kas nosaka noziedzīgi iegūtas mantas izcelsmes pierādīšanu tādā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, atbilst Satversmei, informē Satversmes tiesa (ST).
Tiesa spriedumā uzsvēra, ka procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskajam regulējumam jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta, tādējādi nodrošinot tiesiskuma atjaunošanu.
KPL 124.panta 6.daļā noteikts, ka mantas noziedzīga izcelsme uzskatāma par pierādītu, ja ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. KPL 125.panta 3.daļā paredzēta mantas, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, noziedzīgas izcelsmes prezumpciju. Savukārt KPL 126.panta 3.1daļa nosaka kriminālprocesā iesaistītās personas pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību.
Lieta ierosināta pēc vairāku privātpersonu konstitucionālajām sūdzībām un Ekonomisko lietu tiesas pieteikuma. Personas uzskata, ka iepriekš minētās KPL normas samazina ar mantu saistītās personas iespējas efektīvi apstrīdēt mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un nostāda to būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar procesa virzītāju. Tādējādi tiekot pārkāpts Satversmes 92.panta pirmajā teikumā ietvertais pušu līdzvērtīgu iespēju princips.
Lai noskaidrotu, vai apstrīdētais regulējums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta, proti, izņemta no civiltiesiskās apgrozības, ST vērtēja, vai ar mantu saistītajai personai šādā procesā var tikt uzlikts pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi, kā arī to, vai personai, vērtējot procesu kopumā, ir nodrošinātas procesuālas garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.
ST secināja, ka apstrīdētais regulējums nepārnes pierādīšanas pienākumu tikai uz personu, kas saistīta ar mantu. Tas paredz procesa virzītājam un ar mantu saistītajai personai dalītu mantas izcelsmes pierādīšanas pienākumu. Proti, pierādījumi, kas pamato pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, jāsniedz procesa virzītājam, savukārt pierādījumi par mantas likumīgu izcelsmi – ar mantu saistītajai personai. ST atzina, ka šādos apstākļos ar mantu saistītajai personai var uzlikt pienākumu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.
ST pārbaudīja, vai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ar mantu saistītajai personai, vērtējot procesu kopumā, ir nodrošinātas procesuālas garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi. ST atzina, ka mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanā ir pieļaujams pierādīšanas standarts “iespējamības pārsvars” un tas pats par sevi nepiešķir būtiskas priekšrocības procesa virzītājam. Ar mantu saistītajai personai ir tiesības iepazīties ar pierādījumiem, kas pamato procesa virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi. Tāpat ST atzina, ka apstrīdētais regulējums pieļauj to, ka saikne starp mantu un noziedzīgu nodarījumu var tikt pierādīta, gan konstatējot attiecīgās mantas saistību ar konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, gan pamatojoties uz netiešiem pierādījumiem. ST uzsvēra, ka tiesai no procesa virzītāja iesniegtajiem pierādījumiem jāgūst pārliecība par to, ka manta, visticamāk, ir gūta no noziedzīga nodarījuma. Tādējādi tiek novērsta jebkāda patvaļa konfiskācijas procesā.
Tāpat apstrīdētais regulējums nodrošina ar mantu saistītajai personai samērīgu termiņu, kurā tā var iesniegt pierādījumus par mantas izcelsmes likumību. Apstrīdētais regulējums neparedz iesniedzamo pierādījumu formas un satura prasības. Kādi pierādījumi tiek iesniegti, tas atkarīgs no pašas ar mantu saistītās personas, un tai netiek atņemtas tiesības iesniegt pierādījumus pēc būtības. Tas, ka apstrīdētajā regulējumā nav ierobežots laikposms, par kādu ar mantu saistītajai personai var nākties iesniegt pierādījumus, pats par sevi neatņem personai tiesības iesniegt pierādījumus pēc būtības.
ST uzsvēra, ka tiesai, kas izskata materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, ir jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana un tostarp jāpārliecinās arī par to, ka ar mantu saistītajai personai uzliktais pierādīšanas pienākums katrā konkrētajā gadījumā nav nesamērīgs. Ar mantu saistītajai personai ir nodrošinātas iespējas piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pašai vai ar pārstāvi, tostarp piedalīties tiesas sēdē, kurā ar mantu saistītajai personai un procesa virzītājam ir nodrošinātas vienādas tiesības. Tāpat šai personai ir tiesības pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, apgabaltiesā, kas vēlreiz pēc būtības izskata materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu. Tādējādi tai ir nodrošinātas pienācīgas procesuālās garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.
Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētais regulējums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta, un atbilst Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
