Satversmes tiesa atzinusi, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkts spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei. Tiesa secināja, ka pēc būtības apstrīdētā norma, skatot to sistēmiski kopsakarā ar citām tiesību normām, sniedz Krievijas Federācijas pilsoņiem reālu iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu, lai turpinātu uzturēties Latvijas teritorijā, ja vien pati persona ir motivēta veikt tam nepieciešamās darbības. Tādējādi šīm personām ir nodrošināta iespēja turpināt uzturēt jau izveidojušās sociālās saiknes, informē Satversmes tiesa.
Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kuri ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24.panta 1.daļas 8.punkta pamata. Satversmes tiesa šajā lietā vērtēja Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta (redakcijā, kas ir spēkā no 2023.gada 20.aprīļa) atbilstību Satversmes 1.pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, 91.panta pirmajā teikumā paredzētajam tiesiskās vienlīdzības principam un 96.pantā ietvertajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 4.pantā nostiprinātajam kolektīvās ārvalstnieku izraidīšanas aizliegumam.
Apstrīdētā norma attiecas uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas ir bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi un ir pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā, pamatojoties uz tiem izsniegtām atļaujām. Apstrīdētā norma noteic laika brīdi, līdz kuram minētās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir derīgas, būtībā norādot, ka pēc šī brīža tās zaudē spēku. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma un no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana, kā arī iespējamā izraidīšana no valsts, ietekmē personas sociālo saišu kopumu ar sabiedrību, kurā viņa ir pastāvīgi dzīvojusi, tādējādi ierobežojot Satversmes 96.pantā noteiktās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu valsts drošības aspektā, Satversmes tiesa norādīja, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums, īpaši šobrīd, kad norisinās Krievijas Federācijas izvērstais karš Ukrainā. Tāpat tika ņemts vērā tas, ka jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē Krievija ar savām izaicinošajām un agresīvajām militārajām un hibrīdajām aktivitātēm. Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija. Savukārt personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, jo kļuvušas par šīs valsts pilsoņiem. Pilsonība dod personai tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu pilsonības valsti. Satversmes tiesa norādīja, ka valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus valsts drošības riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai uz tiem reaģētu. Tiesa uzsvēra, ka Krievijas Federācija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti un apstrīdētā norma nodrošina to, ka tās pilsoņi Latvijas teritorijā var uzturēties tikai tādā gadījumā, ja neapdraud valsts drošību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar nepieciešamību mazināt drošības riskus un vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību.
