Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2024.gada 24.oktobrī ir pasludinājusi spriedumu lietā “N. B. pret Latviju”, secinot, ka ir noticis Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā (tiesības uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību) garantēto tiesību pārkāpums, informē Ārlietu ministrija.
Savā 2017.gada 7.septembra sūdzībā persona apgalvoja, ka kriminālprocesa ietvaros iesniedzējas dzīvoklī, kurā iesniedzēja sniedza arī grāmatvedības un juridiskos pakalpojumus, veikta kratīšana un viņas privātā datora izņemšana. Persona uzskatīja, ka šāda rīcība bija valsts nesamērīga iejaukšanās viņas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, jo datorā atradās ar personas privāto dzīvi saistīta informācija, kas nebija saistīta ar viņas darbu grāmatvedības un juridisko pakalpojumu jomā.
Iesākumā ECT pievērsās valdības iebildumiem pret sūdzības pieņemamību izskatīšanai. Valdība argumentēja, ka persona savā iesniegumā sūdzējās par prettiesisku piekļuvi viņas personas datiem, nevis par to, ka viņai netika atdots dators. Tā kā izmeklētājiem neizdevās iegūt datorā esošo informāciju, valdība norādīja, ka personas vēlāk formulētais apgalvojums, ka datora neatdošana pati par sevi veido tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu, ir ārpus personas sākotnējo sūdzību tvēruma un būtu noraidāma. Turklāt, ievērojot, ka nekāda informācija no personas datora netika iegūta, valdība argumentēja, ka iespējamais personas tiesību aizskārums ir maznozīmīgs. ECT valdības iebildumus noraidīja, secinot, ka persona bija sūdzējusies arī par datora neatdošanu un ka, ņemot vērā datora neatdošanas ilgumu, nevar uzskatīt, ka iespējamais viņas tiesību aizskārums būtu maznozīmīgs.
Vērtējot sūdzību pēc būtības, ECT iesākumā atsaucās uz tās judikatūrā izvirzītajiem vispārējiem principiem par kratīšanas tiesiskumu no tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību viedokļa, kas iedibināti, piemēram, 2020.gada 30.janvāra lietā “Vinks un Ribicka pret Latviju”. ECT atgādināja, ka, vērtējot to, vai iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību ir pieļaujama, ir jāņem vērā tas, vai iejaukšanās pamats bija noteikts likumā, vai iejaukšanās īstenota leģitīma mērķa sasniegšanai un bija nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.
Pievēršoties konkrētās lietas faktiem, ECT atzīmēja, ka tā nevar izvērtēt to, kāda veida informācija tika uzglabāta personas datorā. Tomēr ECT norādīja, ka nav šaubu par to, ka kompetentās iestādes personai datoru neatgrieza vairāk nekā 15 mēnešus. Neatkarīgi no tā, vai datorā tika uzglabāta ar personas darbu vai privāto dzīvi saistīta informācija, datora trūkums ietekmēja gan viņas privāto, gan profesionālo dzīvi. Tādēļ ECT secināja, ka ir notikusi iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesa norādīja, ka nebija strīda par to, ka personas tiesību aizskārumam bija likumā noteikts pamats, ne arī par to, ka iejaukšanās veikta leģitīmu mērķu dēļ. Līdz ar to bija nepieciešams izvērtēt tikai to, vai iejaukšanās bija samērīga.
Iesākumā ECT, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma dabu un personas saistību ar kapitālsabiedrību, kuras rīcība bija kriminālprocesa priekšmets, secināja, ka izmeklēšanas tiesnesis atļauju īstenot kratīšanu izdeva, balstoties uz saprātīgām aizdomām. Tiesa uzskatīja, ka, lai gan atļaujas tvērums bija plašs un nebija detalizēti aprakstīts tas, kurus priekšmetus un dokumentus var izņemt, atļauja pietiekami precīzi noteica robežas tam, kādas lietas var tikt izņemtas. Proti, ECT atzīmēja, ka atļaujā bija skaidri norādīts, ka var izņemt tikai tādus dokumentus un priekšmetus, kas saistīti ar kapitālsabiedrībām, kuru rīcība bija kriminālprocesa priekšmets un lietas, kurām kriminālprocesā var būt pierādījuma vērtība. Turklāt ECT atzina, ka šis formulējums sevī ietvēra iespēju izņemt arī personas datoru. Tomēr ECT uzskatīja, ka jautājums par datora neatdošanu ir izvērtējams atsevišķi no datora izņemšanas. Šajā ziņā, lai gan tiesa piekrita, ka kratīšanas laikā var nebūt praktiski iespējams veikt datora apskati un ekspertīzi, tā secināja, ka valdība nebija sniegusi pietiekamus skaidrojumus tam, kādēļ dators netika atdots 15 mēnešus, un tas, ar kādām grūtībām piekļūt datorā esošajai informācijai iestādes saskarās. Tāpat ECT uzsvēra, ka datoru personai neatgrieza arī pēc tam, kad tiesu izmeklēšanas eksperti bija secinājuši, ka datorā esošajai informācijai praktiski nav iespējams piekļūt. Ņemot vērā šos apsvērumus, ECT secināja, ka iejaukšanos iesniedzējas tiesībās nevar uzskatīt par samērīgu, konstatējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
