ECT vienbalsīgi noraida sūdzību lietā “Lembergs pret Latviju”

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2025.gada 5.jūnijā pasludināja tās 2025.gada 6.maija lēmumu lietā “Lembergs pret Latviju”, noraidot iesniedzēja sūdzību par Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 2.punkta (tiesības uz nevainīguma prezumpciju) iespējamo pārkāpumu, informē Ārlietu ministrija.

Savā 2019.gada 8.janvāra sūdzībā ECT persona apgalvoja, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ar saviem izteikumiem televīzijas raidījuma laikā ir pārkāpis viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju. Proti, persona kā apsūdzētais kriminālprocesā, kurā galīgais nolēmums vēl nav pasludināts, uzskatīja, ka ministrs savos publiskajos izteikumos jau paudis nostāju par personas vainu.

Vispirms ECT noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka personas sūdzība bija ārpus Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 2.punkta materiāltiesiskā tvēruma. ECT atzīmēja, ka personas sūdzība attiecas uz ministra izteikumiem, kas bija izdarīti saistībā ar procesu par personas atstādināšanu no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata, un valsts iestāžu, jo īpaši ministra, atsaukšanās uz pret personu ierosināto kriminālprocesu saistībā ar personas iespējamo atstādināšanu no amata radīja “saikni” starp krimināllietu un atstādināšanas procesu. Šī iemesla dēļ ECT secināja, ka personas sūdzība ietilpst Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 2.punkta materiāltiesiskajā tvērumā.

Pēc tam ECT pievērsās valdības izvirzītajam argumentam, ka personas sūdzība būtu noraidāma, jo tā nebija izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, ECT vērtēja valdības argumentu, ka persona nebija izmantojusi Kriminālprocesa likuma (KPL) 19.panta 4.daļā ietverto tiesību aizsardzības līdzekli un vērsies pie procesa virzītāja ar motivētu iesniegumu, lūdzot izvērtēt, vai konkrētajā situācijā ir noticis nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums saistībā ar tādas amatpersonas izteikumiem, kas nav iesaistīta kriminālprocesā, kā arī lūdzot sniegt publisku paziņojumu par šī principa pārkāpumu, ja tāds noticis. Savā vērtējumā ECT plaši atsaucās uz saviem iepriekšējajiem secinājumiem lēmumā lietā “Rimšēvičs pret Latviju”, kurā ECT jau atzina, ka sūdzība, pamatojoties uz KPL 19.panta 4.daļu, kopā ar kompensācijas prasību civiltiesiskā kārtībā ir uzskatāma par efektīvu nacionālo tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz personu sūdzībām par Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 2.punkta iespējamo pārkāpumu.

Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, ECT atzīmēja, ka KPL 19.panta 4.daļa stājās spēkā 2018.gada 25.oktobrī un bija spēkā jau vairāk nekā divus mēnešus, kad persona vērsās ar iesniegumu ECT 2019.gada 8.janvārī. Tajā laikā kriminālprocess pret personu norisinājās pirmās instances tiesā. Tāpēc ECT atzina, ka personai bija iespēja iesniegt sūdzību, pamatojoties uz KPL 19.panta 4.daļu, nacionālajai tiesai. Turklāt, tā kā šim tiesību aizsardzības līdzeklim nav noteikta termiņa, līdz kuram tas ir jāizmanto, ECT secināja, ka personai joprojām ir iespēja to izmantot, ņemot vērā, ka kriminālprocess pret viņu joprojām nav beidzies. Tāpat ECT atzīmēja, ka, ja pēc šī mehānisma izsmelšanas, tiktu atzīts personas tiesību pārkāpums, tad, balstoties uz attiecīgo lēmumu, persona varētu vērsties tiesā ar kompensācijas prasību civiltiesiskā kārtībā.

Tad ECT pievērsās civilprocesam saistībā ar iesniedzēja goda un cieņas iespējamo aizskārumu. Proti, ECT atzīmēja, ka persona cēlusi civilprasību, atsaucoties uz Civillikuma 2352.¹pantu, pieprasot atsaukt ziņas, kas aizskar godu un cieņu, un nacionālās tiesas personas prasību ir skatījušas tieši no šī aspekta. Lai gan persona atsaucās arī uz nevainīguma prezumpcijas principu, tas nebija tās prasības pamats, un persona nav cēlusi atsevišķu prasību šajā saistībā. ECT atgādināja, ka, ja valsts līmenī pastāv tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj nacionālajām tiesām izskatīt pēc būtības personas sūdzību par iespējamo Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumu, personai šis tiesību aizsardzības līdzeklis ir jāizsmeļ. Nepietiek ar to, ka persona varētu būt nesekmīgi izmantojis citu tiesību aizsardzības līdzekli, kas varētu atcelt apstrīdēto pasākumu citu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar personas sūdzību par iespējamo Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantēto tiesību pārkāpumu. Lai varētu atzīt, ka persona ir izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, personai nacionālajā līmenī ir jāizvirza tieši sūdzība par iespējamo Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantēto tiesību pārkāpumu. ECT uzsvēra, kas tas būtu pretrunā subsidiaritātes principam, ja persona nacionālajā līmenī varētu atsaukties uz kādu citu pamatu, bet pēc tam iesniegt sūdzību ECT, pamatojoties uz Eiropas cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas garantētajām tiesībām.

Ņemot vērā, ka persona šos tiesību aizsardzības līdzekļus nebija izsmēlusi, un, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, ECT vienbalsīgi secināja, ka personas sūdzība ir noraidāma.