Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) 2024.gada 24.oktobrī pasludināja spriedumu lietā “Timofejevs pret Latviju”, vienbalsīgi atzīstot, ka ir pieļauts iesniedzēja Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 1.punktā (tiesības uz personisko brīvību un drošību) garantēto tiesību pārkāpums. Savā 2021.gada 12.marta sūdzībā ECT iesniedzējs apgalvoja, ka viņa garantēto tiesību pārkāpumu radījis fakts, ka viņu uz 2 stundām aizturēja un ievietoja pašvaldības policijas transportlīdzeklī, nesastādot par to aizturēšanas protokolu, informē Ārlietu ministrija.
Vispirms ECT vērtēja valdības izvirzītos argumentus par to, kādēļ iesniedzēja sūdzība būtu noraidāma. Proti, valdība argumentēja, ka iesniedzējs nav izsmēlis divus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus – atbilstoši Administratīvā procesa likuma normām apstrīdējis pašvaldības policijas darbinieku faktisko rīcību un vērsies Satversmes tiesā (ST). Pievēršoties pirmajam tiesību aizsardzības līdzeklim, ECT norādīja, ka tā jau iepriekš nav atzinusi šo tiesību aizsardzības līdzekli par efektīvu attiecībā uz personu sūdzībām par iespējami prettiesisku aizturēšanu, turklāt valdības sniegtie nacionālo tiesu prakses piemēri attiecas uz situācijām, kad pašvaldības policijas darbinieku rīcība acīmredzami pārsniedza procesuālo darbību robežas. Savukārt attiecībā uz valdības atsauci uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu ECT norādīja, ka nekas neliecina par to, ka šis tiesību aizsardzības līdzeklis būtu efektīvs situācijā, kad nacionālajā līmenī pārkāpums nav konstatēts pamatprocesa ietvaros. Visbeidzot attiecībā uz valdības argumentu, ka iesniedzējam bija jāvēršas ST, lūdzot izvērtēt likuma “Par policiju” 19.panta 4.daļas, kas pretēji Latvijas Administratīvās atbildības likumam nenosaka pienākumu sagatavot protokolu par personas aizturēšanu, atbilstību Satversmē garantētajām tiesībām, ECT atzina, ka izskatāmā lieta attiecas uz tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, un tādēļ attiecīgais tiesību aizsardzības līdzeklis nebūtu bijis efektīvs. Līdz ar to ECT secināja, ka iesniedzēja sūdzība nav acīmredzami nepamatota vai noraidāma citu iemeslu dēļ, un pievērsās tās būtībai.
Sākumā ECT par pierādītu atzina, ka iesniedzējam 2020.gada 27.martā, atrodoties pašvaldības policijas transportlīdzeklī, bija ierobežota brīvība. Savā vērtējumā ECT plaši atsaucās uz secinājumiem 2020.gada 13.februāra lietā “Zelčs pret Latviju” un atgādināja, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 1.punkts nosaka, ka aizturēšanai ir jānotiek atbilstoši likumam. Proti, ir pienākums rīkoties atbilstoši nacionālajām materiālajām un procesuālajām tiesību normām.
Pievēršoties lietas faktiem, ECT nepiekrita valdības apgalvojumam, ka konkrētajā gadījumā protokols nebija nepieciešams. Tiesa uzsvēra, ka tās praksē ir vairākkārt norādīts, ka nedokumentēta personas aizturēšana ir Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.pantā garantēto tiesību neievērošana un atklāj vissmagāko šīs normas pārkāpumu. Turklāt ECT, atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, norādīja, ka fakts, ka nav reģistrēta informācija par iesniedzēja aizturēšanas datumu, laiku, vietu, vārdu, aizturēšanas iemesliem, kā arī aizturēšanas veicēju, neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta mērķim. Tiesa ņēma vērā valdības argumentu, ka pašvaldības policijas darbinieki nebija tiesīgi uzsākt administratīvā pārkāpuma procesu. Vienlaikus ECT norādīja, ka iesniedzēja aizturēšana netika pienācīgi dokumentēta un uzsvēra, ka tāda valstu prakse neatkarīgi no aizturēšanas ilguma neatbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta pamatmērķim. Līdz ar to ECT secināja, ka 2020.gada 27.martā, uz 2 stundām aizturot iesniedzēju pašvaldības policijas transportlīdzeklī un šo faktu pienācīgi nedokumentējot, Latvija pārkāpa iesniedzēja tiesības uz personisko brīvību un drošību.
Iesniedzējs lūdza viņam piespriest kaitējuma kompensāciju 3000 eiro apmērā. Tiesa iesniedzēja prasību apmierināja daļēji, piešķirot kompensāciju 650 eiro apmērā.
Tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
