Augusta Deglava ielas pārvads nu jau kļuvis tik populārs apspriešanas temats, ka visi, kam nav slinkums, izteic savu viedokli, kā tad būtu pareizāk. Visvairāk mani pārsteidza viens "Facebook" video filmētājs, kurš piedāvāja uz tilta sadzīt tankus, lai pārbaudītu, ko tad tas pārvads izturēs, kā arī pārmeta, cik traki tiek izšķērdēta nauda, jo policija sargā, lai kāds uz tā tilta neuzbrauktu. Par policiju es piekrītu – policistu vietā varētu nolikt kādus betona klučus, un lieta būtu darīta.

Realitātē informatīvā telpa pārpildīta ar dažādu informāciju par esošo situāciju, taču lielāko daļu runātāju vieno viens motīvs: katrs, kurš iesaistīts šajā procesā, lielākoties aizstāv savu viedokli, savu taisnību. Savukārt tie, kam ir daļēja informācija, sakāmo balsta uz pieredzi vai sausiem argumentiem, kas pamatoti ar normatīviem, ierasto lietu kārtību utt.

Sapnis

Lai nedaudz abstrahētos no Deglava pārvada, iztēlosimies pasauli, kurā ir divas salas. Abas salas savieno tikai viens pārvads, taču tam ir būtiska nozīme salu dzīves organizēšanā. Uz vienas salas ir tikai dzīvojamās mājas, kurās dzīvo iedzīvotāji. Uz otras salas ir biroji, rūpnīcas, veikali, skolas, slimnīcas – viss, kas nepieciešams pirmās salas iedzīvotājiem, lai organizētu savu ikdienas dzīvi. Pārvads ir vienīgais ceļš, kas savieno abas salas, un citas iespējas, kā pārvietoties no vienas salas uz otru, vienkārši nav. Kā salas, tā pārvads kopumā pieder abu salu iemītniekiem, un tie, lai pārvads kalpotu savam mērķim, tiktu uzturēts kārtībā un būtu drošs, uzticējuši pašu ieceltam pārvaldniekam. Tas, cik labi pārvaldnieks strādā, uztur kārtībā pārvadu un cik lietderīgi tērē abu salu iemītnieku naudu, ir svarīgi, jo šo naudu pārvaldniekam sagādā abu salu iemītnieki.

Protams, pienāk diena, kad pārvads jāremontē, un tas tiek darīts, remontējot braucamo daļu. Taču vairāki iemītnieki, nonākot lejā pie tilta balstiem, redz, ka tie īsti labi neizskatās. Viņi ceļ trauksmi, jo kā nezinātājiem rodas iespaids, ka ar tiltu nav labi un vajadzēja remontēt nevis braucamo daļu, bet stiprināt pamatus, pārliecināties, ka visas konstrukcijas ir drošas utt. Pārvaldnieks visus mierina, sakot, ka viss ir labi. Taču tad, kad viņam jautā, lai parāda dokumentus, kas apliecina teikto, viņam tādu vienkārši nav! Būšot pēc pāris nedēļām... Tilts tiek aizvērts, salu iemītnieki netiek uz darbu, skolu, veikaliem, mājām un faktiski cieš visi iemītnieki, izņemot pārvaldnieku, jo tam šķiet, ka viss ir labi un visi citi ir muļķi, stresa cēlāji un nekompetenti savos amatos. Visi citi, kuri ir saistīti ar pārvada remontu, arī izsaka savu viedokli, un katram tas ir savādāks nekā iepriekšējam. Beigās sanāk, ka sabiedrības pārstāvji ir oponenti viens otram, nevis tās interešu aizstāvji.

Apmēram šādu es uzburu ainu, kad analizēju to, ko līdz šim esmu dzirdējis par Deglava ielas pārvadu. Patiesībā šajā stāstā ir tikai viens visus iesaistītos subjektus vienojošais faktors, un tā ir pieredze. Pieredze rodas no zināšanām, kas apgūtas iepriekš. Un tad atliek jautājums: ko katrs no manis minētajiem subjektiem ir apguvis, un kas katram šķiet svarīgs konkrētajā situācijā.

Šajā rakstā centīšos īsi un visai vienkārši paskaidrot, kāpēc "jezga" ap Deglva pārvadu ir tik neauglīga.

Pasūtītāja kompetence

Pamata problēma gan darbā ar Deglava pārvadu, gan arī ar jebkuru esošu vai potenciālu būvniecības objektu slēpjas tajā, ka šajos procesos ir iesaistīti daudz subjektu (pasūtītājs, arhitekts, virkne inženieru, ražotāji, piegādātāji, būvnieki, valsts un pašvaldību pārstāvji, būvuzraugi, autoruzraugi utt.), taču var droši apgalvot, ka visu šo subjektu zināšanas, izpratne, pieeja būvniecības procesam ir atšķirīga. To pierāda kaut vai tas, ka Latvijā ir, bet netiek izmantots vienots standarts tam, kā būtu jāorganizē būvniecības process. Kad tas sākas, bet kad beidzas?

Normatīvā bāze par būvniecības procesu ir sadrumstalota, tāpat kā terminoloģija. Vēl var apgalvot, ka arī informācijas pieejamība ir selektīva, sadrumstalota, un dažkārt pirmie informācijas avoti, kas, piemēram, tiek meklēti "Google", noved pie absolūtām kļūdām jau būvniecības procesa sākumā.

Par Deglava pārvadu var secināt, ka pirmais kļūdu pieļāva pasūtītājs, ko tas ir publiski ja ne atzinis, tad faktiski paudis. Publiskajā telpā ir izskanējis sekojošais: "Trīs Deglava ceļu pārvada balsti atrodas kritiskā stāvoklī, kā skaidro Rīgas domē, iepriekš atklāt balstu slikto stāvokli neesot bijis iespējams, jo zem tilta atradās noliktava, kura aizsedza balstus[1]." Pēdējo gan dome precizē: "darbu veicējam uzdeva veikt tikai augšējās daļas remontu, nevis pilnu rekonstrukciju, savukārt izmeklēt balstus izdevies vien tad, kad tika pieņemt lēmums nojaukt noliktavu". Esmu jau minējis, ka, analoģijās runājot, no pasūtītāja puses tika nolemts labot jumtu, bet par pamatu tehnisko stāvokli īsti skaidrības nebija, jo priekšā auga kaut kādi krūmi. Tad atnāca sētnieks, nogrieza krūmus, un atklājās šausmas - pamati šķībi.

Kāpēc tika pieļauta šāda kļūda?

Manuprāt, organizējot darba uzdevumu, pasūtītājs nav ievērojis divus Latvijas valsts standartus, t.i., eirokodeksus, kas nozīmē būvkonstrukciju projektēšanas normatīvus:

  • LVS EN 1990:2006 Eirokodekss. Konstrukciju projektēšanas pamati. Pielikums B. Būvju konstruktīvā drošuma nodrošināšana. Faktiski šis standarts ir pamatprasības konstrukciju drošumam, lietojamībai un ilgmūžībai;
  • LVS EN 1991:2007 Eirokodekss. Iedarbes uz konstrukcijām. 1-7.daļa. Vispārīgās iedarbes. Ārkārtējās iedarbes. Pielikums A.3. Sabrukšanas seku klases. A.4.Rekomendējamās stratēģijas. Šis standarts nodrošina pareizu slodžu un iedarbju novērtēšanu utt.

Starpcitu, vēl 2008.gadā tā laika Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta Būvnormatīvu nodaļas vadītājs A.Šteinerts Valsts pārvaldes institūciju juridisko dienestu vadītāju sanāksmei bija sagatavojis autora ieskatā lielisku prezentāciju, kurā cita starpā minēts, ka katrā Eirokodeksa standartu saimē ir daži specifiski standarti, piemēram, standarti, kas specifiski attiecināmi uz būvkonstrukciju ugunsdrošību vai tiltu projektēšanu.[2]

Tātad secināms, ka pasūtītājs šajā procesā pieļāva divas kļūdas, kas manā skatījumā vērtējamas kā rupjas. Pasūtītājs paļāvās uz savām zināšanām, kas noveda pie tā, ka darba uzdevums, tālākais iepirkums un arī padarītais darbs ir absolūti apšaubāms. Tāpat pasūtītājs nenolīga konsultantu, kas ir speciālists Deglava pārvadam līdzīgu remontdarbu veikšanas organizēšanā. Tas būtu rezultējies profesionālākā darba uzdevuma un arī iepirkuma izpildē. Nevar aizmirst arī trešo kļūdu, kas vismaz publiskajā telpā pierāda, ka pasūtītājam iztrūka būtisku izpētes dokumentu, lai konstatētu, vai darba uzdevums tiek pareizi sagatavots, proti, saistībā ar nenojaukto noliktavu. Pieļauju, ka šajā noliktavā diez vai bija reģistrēta kāda super slepena NATO bāze vai kas cits tik svarīgs, ka vajadzības gadījumā pašvaldība nevarētu to atsavināt, nojaukt un pārliecināties par balstu drošumu. Kā zināms (īpaši juristu vidū), pastāv princips, ka likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Vai bija jāveic inženierizpēte?

Pat tad, ja kļūdos un darba uzdevums no pasūtītāja puses tika izstrādāts, pamatojoties uz kādu Latvijas būvnormatīvu, kuram tajā brīdī bija Ministru kabineta (MK) noteikumu spēks, ir samērā viegli konstatēt, ka kādai institūcijai būtu jāpārbauda, vai pasūtītāja rīcībā nav konstatējamas nolaidības pazīmes. Svarīgs ir jautājums par samērību starp noliktavas esamību priekšā kādam no balstiem un sabiedrības drošību. Patiesībā viss ir krietni vienkāršāk: pasūtītājam pirms darba uzdevuma un iepirkuma organizēšanas par projektēšanas darbu nepieciešamību bija jāveic inženierizpēte, t.i., jānosaka, vai pārvada tehniskais stāvoklis ir tāds, lai varētu būt 100% drošs, ka tā balsti un pamati nav jāremontē, jāstiprina, vai varbūt pārvads vispār jānojauc. Šāda rīcība atbilstu šobrīd spēkā esošo MK noteikumu Nr.500 "Vispārīgie būvnoteikumi" 20.1.apakšpunktam, kurā paredzēts, ka inženierizpēti veic no jauna būvējamu, pārbūvējamu un atjaunojamu būvju būvprojektam, ja nepieciešams, arī projektējamiem inženiertīkliem. Veicot inženierizpēti būves paplašināšanai, pārbūvei vai tehniskajai modernizācijai, noskaidro, kā mainījušies dabas apstākļi (arī pamatnes grunts īpašības) attiecīgās būves būvniecības un ekspluatācijas laikā. Tātad saskaņā ar šodien spēkā esošajiem normatīviem būtu jāatbild uz vienu vienkāršu jautājumu: vai bija veikta inženierizpēte, un kas to apliecina? Kā saprotams, to var apliecināt tikai veiktās inženierizpētes pasūtītājam izsniegtā dokumentācija.

Pastāvot šādiem secinājumiem un stāstam par noliktavu, ļoti apšaubu, ka ir veikta jebkāda inženierizpēte laikā, kad tika lemts par pārvada būvprojekta pasūtīšanu.

Kāpēc neviens neuzdeva jautājumus?

Ja es turpinātu ar tālāko subjektu darbības analīzi, tas nebūtu efektīvs darbs, jo izdarītajos secinājumos varētu pieļaut virkni kļūdu  (neizslēdzu, ka jau līdz šim rakstītais attiecībā uz pasūtītāja atbildību ir kritiski vērtējams, jo manā rīcībā nav visas iepirkumu un izpētes dokumentācijas). Tomēr man ir vēlme vērst uzmanību uz sekojošu apstākli. Minēto MK noteikumu 22.punktā paredzēts, ka inženierizpētes mērķi, darbu veidus un izpildes secību atkarībā no būves sarežģītības pakāpes un iespējamās ietekmes uz vidi nosaka būvniecības ierosinātājs kopā ar būvprojekta izstrādātāju un inženierizpētes darbu izpildītāju. Patiesībā šī norma tikai papildina atbildīgo subjektu loku jautājumā par iespējamās bezatbildības vērtēšanu atsevišķu subjektu rīcībā un skar ne tikai pasūtītāju, bet arī projektētāju un vēlāk arī būvprojekta ekspertu.

Kopumā, lai ko arī nerunātu par dažādu subjektu lomu un atbildību jautājumā par Deglava pārvadu, manuprāt, visiem tajā iesaistītajiem subjektiem ir saistošs MK noteikumu 40.punkts, kurā paredzēts: ja būvniecības dalībnieki vai būvniecību kontrolējošās institūcijas konstatē būvprojekta neatbilstību normatīvo aktu vai tehnisko un īpašo noteikumu prasībām, tiem ir pienākums ziņot Ekonomikas ministrijai un attiecīgajai sertificēšanas institūcijai par būvspeciālista pārkāpumiem.

Esmu drošs, ka pasūtītājs, projektētājs, būvprojekta eksperts, būvnieks, tā apakšuzņēmēji, būvuzraugs, autoruzraudzības veicējs noteikti šajā objektā redzēja un spēja pārliecināties par būvprojekta atbilstību realitātei un tiem bija jāreaģē uz faktu, ka, piemēram, noliktava traucē konstatēt atsevišķas būtiskas lietas utt. Turklāt vēl vērtējams jautājums par atsevišķu subjektu atrašanos iespējamā interešu konfliktā (runa par būvprojekta eksperta iespējamo sasaisti ar būvprojekta autoru un autoruzraudzību veicošu subjektu), tāpat būvdarbu žurnālā būtu nepieciešams pārliecināties par autoruzraga, būvuzrauga u.c. subjektu atrašanās būvobjektā regularitāti un faktiski paveikto (to var konstatēt gan elektroniskās darba laika uzskaites sistēmā, gan arī būvdarbu žurnālā, būvsapulču protokolos un varbūt vēl kādā dokumentā). Tāpat mani interesē izvēlētā būvuzrauga pieredze līdzīgu darbu veikšanā, proti, cik bieži viņš uzraudzījis šāda tipa objektus.

Ieteikumi un secinājumi

Šādi vēl varētu iztirzāt katra subjekta iespējamās kļūdas, atbildības utt. Tomēr daudz svarīgāk ir sniegt rekomendācijas, lai turpmāk šādas iespējamas kļūdas tiktu novērstas jebkuras idejas par jaunu būvdarbu nepieciešamību sākumā. Esmu jau minējis, ka normatīvā bāze Latvijā attiecībā uz būvniecības procesu ir neefektīva, tā nav pamatota ar pētījumiem, to analīzi un loģiski izdarītiem secinājumiem, uz kā bāzes tālāk būtu jābūt organizētiem būvniecības procesiem. Tāpēc būtu nepieciešams fundamentāli pārskatīt būvniecības procesa regulējumu Latvijā, nozares un valsts vietu un lomu tajā, nekaunēties izmantot resursus, standartus un pieredzes, kas nāk no ārvalstīm, tostarp virkni standartu, tipveida līgumu un arīdzan termininoloģiju. Tomēr būtu jāsāk ar vienu standartu, proti, LVS EN 16310:2013 "Inženiertehniskie pakalpojumi. Ēku, infrastruktūras un rūpniecisko iekārtu inženiertehnisko pakalpojumu aprakstošā terminoloģija". Atgādināšu, ka adaptēt starptautiskās prakses projektu pārvaldības principus Latvijas būvniecības praksē nebūtu grēks. Īpaši vērā ņemams ir minētā standarta mērķis – palīdzēt panākt efektīvus risinājumus, mazināt riskus visās standartā aprakstītajās stadijās, jo efektīvā vidē ir pieņemts uzskatīt, ka būvniecības process ir jāiedala secīgi – stadijās. Minētais standarts aptver projekta īstenošanas procesu visa būves dzīves cikla ietvaros – no projekta ieceres līdz būves nojaukšanai vai pārbūvei, ekspluatācijas laiku ieskaitot.

Un nevajag kautrēties pasūtītājiem algot inženierkonsultantus, kuri saprot, kā paveikt darbus, ko pasūtītājs iecerējis.

[1] Āboliņš U. "Deglava tilta balstos atklāti defekti; no trešdienas to nedrīkstēs šķērsot transports, kura masa pārsniedz 30 tonnas". 2019.gada 9.aprīlis.

[2] Šteinerts A. "Eirokodekss - būvkonstrukciju projektēšanas normatīvs".