Darba sanāksmes vai citus pasākumus bieži organizē, izmantojot video zvanu rīkus. Nereti šādas sarunas ieraksta, jo pieejamie risinājumi ļauj ātri saglabāt sarunas video vai audio ierakstu vai izveidot transkriptu, lai vēlāk atsauktu atmiņā sanāksmē pārrunāto. Retāk, bet tomēr nākas dzirdēt arī par situācijām, kur persona ir ierakstījusi kādu sarunu, pārējiem tās dalībniekiem to nezinot. Skaidrojam personas datu apstrādes aspektus darba vajadzībām veiktiem ierakstiem, un to, vai ieraksta veikšanai pietiek ar piekrišanu.

Audio vai video ieraksts visbiežāk nozīmē personas datu apstrādi. Cilvēka balss var būt pietiekami unikāls identifikators, kas bieži vien ļauj personu atpazīt pat bez vizuāla kontakta. Ja tiek veikts video ieraksts, kur var būt redzams katra dalībnieka video attēls un ir norādīts vārds un uzvārds, visticamāk, tiek veikta personas datu apstrāde. Tādēļ jebkura ierakstīšana – vai tā būtu atklāta darba sapulces fiksēšana protokola vajadzībām, vai slēpts ieraksts mobinga pierādīšanai darba attiecībās – ir zināma iejaukšanās personas tiesībās uz privātumu.

Biežākais pārpratums, ar ko jāsaskaras, ir uzskats, ka audio vai video ieraksta likumība ir atkarīga vienīgi no maģiskā vārda “piekrītu”. Jā, ir valstis, kur ieraksta veikšana bez iesaistīto personu piekrišanas var pat tikt krimināli sodīta, bet vai vienmēr piekrišana ir piemērotākais risinājums?

Mīts par universālo piekrišanu

Aizvien biežāk, saskaroties ar nepieciešamību veikt darba sapulču audio vai video ierakstu, darba devēju pirmā reakcija mēdz būt aicinājums darbiniekiem parakstīt piekrišanu par turpmāku sapulču ierakstīšanu darba vajadzībām. Šāda pieeja sakņojas vēl aizvien maldīgajā uzskatā, ka datu subjekta paraksts (jeb piekrišana) automātiski legalizē jebkādu personas datu apstrādi. Tomēr darba tiesiskajās attiecībās šis “universālais plāksteris” – piekrišana – nereti ir ne tikai nevajadzīgs, bet pat juridiski nederīgs.