Tiesu prakses apkopojums būvniecības lietās

Senāta Administratīvo lietu departamenta senatoru palīdzes Santa Savina un Dārta Ūdre apkopojušas tiesu prakses atziņas par laika periodu no 2013. līdz 2018.gadam. Apkopojums ir īpaši interesants, ņemot vērā, ka 2014.gadā spēkā stājās jauns Būvniecības likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta (MK) noteikumi. Piedāvājam nelielu ieskatu apkopojumā! 

• Lietās, kurās pārbaudāms, vai pamatoti izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi, Senāts ir atšķirīgi formulējis pieteikuma priekšmetus. Piemēram, par būvatļaujas spēkā esību vai par atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi atcelšanu. Pieteikuma priekšmeta formulējums pēc būtības nemaina to, ka tiesai, izskatot attiecīgo prasījumu, nepieciešams pārbaudīt, vai pamatoti konkrētajos apstākļos pieņemts tāds lēmums, kas ietekmē būvatļaujas materiālo spēkā esību.
• Izdodot jaunu būvatļauju tam pašam objektam, iestāde faktiski atceļ iepriekšējo būvatļauju. Pieteicējam ir taisnība, ka divas būvatļaujas dažādiem objektiem vienā vietā nebūtu iespējams īstenot. Var arī piekrist, ka no efektīva sabiedrības (kaimiņu) tiesību aizsardzības viedokļa ir svarīga skaidrība, kāda būvniecības iecere konkrētajā teritorijā ir plānota. Šādā gadījumā, kāds ir izskatāmajā lietā, iestādei, izdodot jaunu būvatļauju, bija pamats atcelt iepriekšējo. Vienlaikus ar jauna būvniecības procesa uzsākšanu un jaunas būvatļaujas saņemšanu faktiski iestāde ar savu rīcību ir atcēlusi iepriekšējo administratīvo aktu, un jaunā būvatļauja to aizstāj. Sabiedrības tiesības iebilst pret jauno būvatļauju nav ierobežotas (Senāta 2018.gada 2.marta lēmums lietā Nr. SKA-990/2018).
• No Būvniecības likuma 18. un 21.panta var secināt, ka patvaļīgas būvniecības gadījumā par būvdarbu apturēšanu lemj būvinspektors, savukārt gadījumos, kad tiek kontrolēta būvju ekspluatācija, par būvju ekspluatācijas aizliegumu lemj būvvalde. Tādēļ atšķirīgi ir aplūkojami gadījumi, pirmkārt, kad būves ekspluatācijas nepieļaujamība izceļas no tās patvaļīgas būvniecības fakta, piemēram, būvatļaujas neesības, vai, otrkārt, kad ekspluatācijas turpināšana liedzama likumīgi ekspluatācijā nodotā būvē. Šiem gadījumiem atbilst attiecīgi Būvniecības likuma 18. un 21.pantā ietvertais regulējums par būvniecības un ekspluatācijas turpināšanas aizliegumu (Senāta 2016.gada 19.jūlija lēmums lietā Nr. SKA‑1056/2016).
• “Kaimiņam” arī pēc būvniecības ieceres publiskas apspriešanas var būt tiesības iebilst pret būvniecības ieceri. Publiskajai apspriešanai un ieceres akceptam katram ir savs atšķirīgs mērķis, jo pirmajā gadījumā tiek noskaidrotas un saskaņotas sabiedrības intereses kopumā, kas ir pamats turpmākā lēmuma pieņemšanai, savukārt otrā gadījumā pilnībā tiek pārbaudīts būvniecības ieceres konkrēto risinājumu tiesiskums, tostarp pārbaudot, vai konkrētie risinājumi nepārkāpj citu personu konkrētas tiesības un tiesiskās intereses. Būvniecības ieceres publiskā apspriešana, kurā tiek noskaidrotas un samērotas intereses vispārīgā līmenī (tostarp iebildumi par objekta ietekmi uz vidi un apkārtējo iedzīvotāju sadzīvi un nekustamo īpašumu vērtību), tomēr var neatrisināt un nenovērst konkrētus īpašuma tiesību aizskārumus, kuri var tikt konstatēti vēlāk, pieņemot galīgo lēmumu par būvatļaujas izsniegšanu vai par vienkāršotās rekonstrukcijas akceptēšanu. Neskatoties uz ieceres publiskās apspriešanas pozitīvu rezultātu, kaimiņam saglabājas tiesības iebilst pret būvniecības ieceri, ja tieši viņa īpašuma aizskārums ir pārmērīgs. Citiem vārdiem, viedokļa apspriešana publiskajā apspriešanā neatbrīvo no pienākuma ievērot konkrētas tiesību normas, kas aizsargā konkrētas personas vai sabiedrības intereses (Senāta 2017.gada 31.oktobra spriedums lietā Nr. SKA‑231/2017).
• Dzīvokļu īpašnieka tiesības iebilst pret būvniecību, kas skar starpstāvu skaņas izolācijas slāni. Pieteicēja, vēršoties iestādē, savu tiesību aizskārumu saistīja ar grīdas seguma nomaiņu, kas pati par sevi būtu attiecināma uz trešās personas atsevišķo dzīvokļa īpašumu. Tomēr, ja šī darbība ietekmējusi (varējusi ietekmēt) arī skaņas izolācijas slāni, kas ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, būtu saskatāms arī pieteicējas tiesību aizskārums. Tas savukārt var būt par pamatu secinājumam, ka interjera projekts īstenots, neievērojot būvniecību reglamentējošajos normatīvajos aktos noteikto kārtību, proti, ka šāds projekts var tikt īstenots bez būvatļaujas tikai tad, ja tas neskar trešo personu tiesības (Senāta 2013.gada 25.aprīļa lēmums lietā Nr. SKA‑473/2013).
• Būvprojekta autoram var būt tiesības iebilst pret tādiem lēmumiem, ar kuriem tiek izdarītas izmaiņas būvprojektā. Izmaiņu izdarīšana būvprojektā bez būvprojekta autora piekrišanas skar projekta autora tiesības uz darba neaizskaramību. [..] Līdz ar to pieteicējai [kā būvprojekta autorei] ir tiesības pārsūdzēt pašvaldības būvvaldes lēmumu [ar kuru atļauta būves jumta toņa maiņa no būvprojektā saskaņotā cinkotā skārda (pelēka) uz zaļo toni], ja viņa uzskata, ka būvvalde, akceptējot būvprojekta izmaiņas, nepamatoti nav ņēmusi vērā pieteicējas autortiesības un nav pārbaudījusi, vai attiecīgās izmaiņas saskaņotas ar pieteicēju kā projekta autori (Senāta 2014.gada 4.aprīļa lēmums lietā Nr. SKA-485/2014).
• Saistībā ar izmaiņām likumdošanā tika pieņemti vairāki spriedumi par būvniecības tiesībās lietoto apzīmējumu saturu. Piemēram, būvniecības tiesību normas neregulē, kas uzskatāmi par pamatiem. Tāpēc tiesai pašai šis jēdziens bija jāaizpilda ar saturu. Pamatu funkcija ir ēkas stabilitātes un noturīguma nodrošināšana. Turklāt atkarībā no konkrētā grunts veida ir jāizvēlas atbilstoši pamati (sk. MK noteikumus Nr. 265 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 207-15 "Ģeotehniskā projektēšana""). Ēkas pamati notur ēkas radīto slodzi un tādējādi vistiešākā veidā ir saistīti ar drošības apsvērumiem ēkas ekspluatācijā. Tādējādi izšķirošais apstāklis konkrēto būvelementu atzīšanai par tādiem, kas pilda pamatu funkciju, nav tas, vai konkrētie būvelementi ir ierakti vai iebetonēti zemē, bet gan tas, kādu funkciju tie faktiski pilda (Senāta 2015.gada 28.augusta lēmums lietā Nr. SKA-1248/2015).
• Lēmums par būves nojaukšanu apstākļos, kuros būvatļauja nav pienācīgā kārtā atcelta, var radīt tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Lēmums par būves nojaukšanu pieņemts, lai gan nav tikusi atcelta būvatļauja, bet tikai uz tā pamata, ka būvatļaujas darbība tikusi apturēta. Tādējādi arī iestāde nekad nebija pienācīgā kārtā atcēlusi iepriekš izdoto administratīvo aktu par trešās personas tiesībām būvēt, un trešajai personai ir taisnība, ka būvatļauja vēl līdz šim brīdim nav atcelta, pat ja tās derīguma termiņš beidzies. Nebūtu pieļaujams, ka iestāde labvēlīgu administratīvo aktu liedz izpildīt tādā veidā, ka ilgstoši aptur tā darbību un tad uzliek pienākumu novērst uzsāktās izpildes sekas – tas būtu tiesiskās paļāvības principa pārkāpums, izvairoties no Administratīvā procesa likuma 85. un 86.panta piemērošanas attiecībā uz jau izdotu administratīvo aktu (Senāta 2014.gada 19.decembra spriedums lietā Nr. SKA-217/2014).
• Atsevišķs saskaņojums būvniecībai kopīpašumā. Vispārīgi, veicot būvniecību kopīpašumā, kopīpašniekam, kurš to veic, ir jāsaņem pārējo kopīpašnieku piekrišana. Vienlaikus jāņem vērā, ka kopīpašnieki līgumā par kopīpašuma lietošanas kārtības noteikšanu var vienoties arī par atšķirīgiem nosacījumiem būvniecības saskaņošanai. Ja ir atzīstams, ka kopīpašnieku saskaņojums tomēr ir nepieciešams, tiesai jānoskaidro arī tas, vai saskaņojums netiek dots visās strīdus būvniecības daļās. Tāpat, ja kādā strīdus būvniecības daļā netiek dots saskaņojums, nepieciešams izvērtēt pieteicējas norādītos apsvērumus par to, ka pirms remonta veikšanas dzīvoklis nebija apdzīvojams. Proti, tiesai jānoskaidro nepieciešamie apstākļi un jāpamato savs viedoklis, vai strīdus būvniecība kādā tās daļā var tikt uzskatīta par nepieciešamu Civillikuma 1068.panta trešās daļas izpratnē. Turklāt tiesai pēc būtības jāizvērtē uzliktā pienākuma samērīgums (Senāta 2018.gada 25.maija spriedums lietā Nr. SKA‑29/2018.
• Patvaļīgas būvniecības novēršana, legalizējot būvi. Būvniecības likumā paredzētā secīgā procedūra balstās nepieciešamībā pienācīgi pārbaudīt būves atbilstību materiālo tiesību normām un drošuma prasībām. Lemjot par būvniecības legalizāciju, šāda nepieciešamība nekļūst maznozīmīgāka [..]. Tā kā Būvniecības likums paredz būvatļauju kā priekšnoteikumu būvdarbu uzsākšanai, vispārīgi būvniecības darbu īstenošana un noslēgšanās tiesiski nav iedomājama bez būvatļaujas izsniegšanas. Tas nozīmē, ka arī tad, ja būvniecības darbi jau notikuši, ir nepieciešama būvatļaujas izsniegšana, pirms lemt par būves pieņemšanu ekspluatācijā (Senāts 2016.gada 2.februāra spriedums lietā Nr. SKA-8/2016).

Pilns apkopojuma teksts pieejams Senāta mājas lapā.