Mantojuma lietas arvien biežāk pārsniedz vienas valsts robežas. Personu mobilitāte, darbs ārvalstīs, nekustamā īpašuma iegāde Eiropas rietumos, kā arī bankas konti un investīcijas dažādās valstīs kļuvušas par ikdienu, taču nāves gadījumā šī starptautiskā dzīve var pārtapt juridiski sarežģītā mantojuma tiesību mežģī. Arvien biežāk rodas situācijas, kurās mantinieks atrodas vienā valstī, bet mantojuma masa – citā vai pat vairākās valstīs vienlaikus. Kā rīkoties?

Šādās situācijās mantinieki sastopas ar būtiskiem un reizēm negaidītiem juridiskiem jautājumiem: kurā valstī uzsākt mantojuma lietu, kuras valsts tiesību normas piemērojamas? Prakse rāda, ka intuitīvi pieņēmumi par to, ka mantojumu vienmēr varēs kārtot mantinieka dzīvesvietas valstī vai mantas atrašanās vietā, neveicot konkrēto apstākļu dziļāku analīzi, nereti var izrādīties kļūmīgi. Nepārdomāta rīcība vai savlaicīgas juridiskās konsultācijas trūkums var novest pie ilgstošām un dārgām paralēlām procedūrām vairākās valstīs.

Kur meklēt atbildes?

Situācijās, kad mantinieks secina, ka atrodas vienā valstī, bet mantojuma aktīvi – citā vai vairākās, pirmais, kur vērts ielūkoties, ir regula 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (Mantošanas regula). Regula ir stūrakmens pārrobežu mantošanas jautājumu saskaņošanā un risināšanā Eiropas Savienībā (ES) tādu personu mantojumam, kas mirušas, sākot no 2015.gada 17.augusta.

Regula definē principus, pēc kuriem nosaka jurisdikciju un piemērojamās tiesību normas, regulē nolēmumu atzīšanas un izpildes jautājumus, kā arī vienkāršākai un efektīvākai mantojuma lietu kārtošanai ES robežās ievieš Eiropas mantošanas apliecību.

Būtiski, ka Mantošanas regula ir piemērojama pārrobežu mantojumu lietās jeb mantojuma lietās, kurās ir pārrobežu elementi.