Kad un kādus līgumus var atcelt pārmērīga zaudējuma dēļ? Lai labāk izprastu šo jēdzienu un tā pielietošanu reālās situācijās, ielūkosimies piemēros no tiesu prakses!

Civillikuma (CL) 1587.pantā ir nostiprināts vispārīgais pacta sunt servanda princips, kas paredz, ka līgumi ir jāpilda un nav pieļaujama atkāpšanās no līguma, arī ne tad, ja darījumam piemīt sevišķs smagums, ne arī vēlāk radušos izpildījuma grūtību dēļ un pat ne tad, ja otra puse līgumu nepilda. Atkāpšanās no līguma nav pieļaujama arī tad, ja puse sedz visus zaudējumus. Tomēr iespēja atkāpties no līguma nav izslēgta pilnībā un ir pieļaujama, ja tā ir pamatota ar līguma raksturu, ja to atļauj likums vai arī puses šādu tiesību sev pielīgušas[1].

Līgumu atcelšanai var būt izņēmumi. Piemēram, pirkuma līgumu saskaņā ar CL 2040.pantu, ja kāda no pusēm to prasa, var atcelt šādos gadījumos:

  • kad viena puse piedabūta noslēgt līgumu vai nu ar otras ļaunprātību, vai ar viltu, vai ar spaidiem;
  • pirktās lietas trūkumu dēļ;
  • pamatojoties uz blakus nolīgumiem, ar ko paturēta atkāpšanās tiesība;
  • pārmērīga zaudējuma dēļ, ko cieš viena vai otra puse;
  • nokavējuma dēļ 1663.pantā norādītajos apstākļos.