Izrunājiet vārdu "līderis"! Kādas ir jūsu pirmās asociācijas? Ko šis cilvēks dara? Kāds viņš ir? Varbūt jūsu apziņā uzpeld kāds konkrēts tēls? Dzirdot šo jēdzienu varbūt kāds iztēlojas Vairu Vīķi - Freibergu, vēl kāds - Ričardu Brensonu, taču kādam tas, iespējams, ir Ādolfs Hitlers.

Jā, visas 3 personības pilnīgi atšķirīgas, katrai no tām savi mērķi un veids, kā pie tiem nonākt, bet viņus visus vieno kaut kas kopīgs – sekotāji, kas gatavi identificēties ar šo cilvēku mērķiem, lai palīdzētu tos piepildīt.

Intravertā līderība

Atceros to laiku, kad strādāju kādā uzņēmumā un spēja demonstrēt tradicionāli saprastās līderības iezīmes bija teju reliģija. Atceros to sajūtu, ka lieliski tiku galā ar projektu un komandas vadību, sasniedzot mērķus, bet uzņēmumu organizētajos komandu saliedēšanas pasākumos man vadītāji vienmēr caur puķēm vai tieši mēģināja pateikt, ka būtu no manis sagaidījuši skaļāku un aktīvāku līderību, bet saliedēšanas treneris vienā tādā reizē paziņoja, ka manī nav un nekad nebūs līdera īpašības.

Tas man lika nopietni pārvērtēt savu karjeru un tās tālāko virzību, taču tad sāku lasīt par līderību, vadības stiliem un rakstīt maģistra darbu, kur, starp citu, šo pašu stereotipu vadīta, piemeklēju vajadzīgo līderības konceptu savam pētījumam, kas runāja par ekstraverto iedvesmotāju, kas stāv uz pjedestāla un rāda visai komandai pareizo virzienu. Jā, tieši tā līderības jēdziens ir ienācis mūsu apziņā un neļauj paskatīties plašāk. Līdz ar to organizācijas vadītāju rindas mēģina papildināt ar ekstravertajiem komunikatoriem, ārēji spožām personībām, neiedomājoties, ka, iesējams, viņu uzņēmumu mērķu sasniegšanai vajadzīgs kaut kas cits.

Tikai vēlāk, sākot pētīt līderību dziļāk, sapratu, ka līderība var būt dažāda, tās izpausmes var būt tūkstošiem nokrāsās. Pati sev esmu atbildējusi uz jautājumu, vai intraverts cilvēks var būt līderis. Jā, var! Sevi saucu par kluso ietekmētāju un motivatoru, jo tieši tas ir tas, ko es daru ikdienā, vadot savus darbiniekus. Sen aiz muguras sajūta, ka tas, ka esmu savādāks līderis, nozīmē, ka esmu bezvērtīgāka vai par līderi vispār mani būtu necienīgi saukt. Patiesībā gluži otrādi – jūtos, ka nereti tieši mana spēja klausīties, iedziļināties, novērot, pilnvarot un motivēt cilvēkus ir ļoti ietekmīgs profesionālo pazīmju kopums.