Ir bieži dzirdēts teiciens, ka dzīve – tā ir spēle. Populārs ir arī salīdzinājums ar teātri, kurā katrs no mums spēlē kādu lomu. Nereti gan, dzirdot šādus apzīmējumus, gribas protestēt, apgalvojot, ka mēs netēlojam, bet esam patiesi.

Spēles ir dažādas – šahs, "Cirks", "Riču-raču", paslēpes un arī sentēvu izdomātas rotaļas. Kas tām ir kopīgs ar dzīvi, darbu, amata pildīšanu, ražošanu, galu galā ar mājas soli un bērnu audzināšanu? Ja pirmās apskatām kā izklaidi, prieku, azartu, vēlmi sasniegt mērķi, tad uz otrajām raugāmies kā uz nopietnu darbu, plānošanu, nepieciešamību un pienākumu.

Ja abās nodarbēs atstāsim pašu būtiskāko, spēsim atrast kopīgo: tām ir mērķi, zināma rīcības brīvība un noteikumi, pēc kuriem vadīties. Citiem vārdiem, dzīve ir spēle, un spēle sastāv no mērķiem, rīcības brīvības un barjerām.

Ko vēlamies sasniegt? Sporta spēlē tā ir uzvara pār pretinieku. Uzņēmuma vadītāja vai īpašnieka mērķi varētu būt, piemēram, uzņēmuma paplašināšana, jaunu produktu radīšana, tehnoloģiju pilnveidošana, bet darbiniekiem – uzdevumu izpilde, kvotu sasniegšana, augsta darba kvalitāte, bonusu iegūšana.