Ir tāds svinīgs satraukums, dodoties satikt Latvijas eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, tomēr tas ātri pāriet, raugoties skatā, kas paveras pa viņas mājokļa logu – pavasara saules apspīdēta, tur tālumā redzama Brīvības pieminekļa Milda – un klausoties viesmīlīgajā saimnieces balsī.

Krāšņajā mājoklī istabas stūrī akurāti saliktas bērnu rotaļlietas, it kā demonstrējot līdzsvara meklējumus starp publisko un privāto dzīvi.

Ņemot vērā jūsu apbrīnojami plašo redzējumu, kāds ir jūsu kopējais iespaids par Latvijas biznesa vidi?

Tai ir dažādi aspekti. No vienas puses, šī vide ir ļoti sekmīga. Latvieši nevar sūdzēties par inovāciju trūkumu, daudzi uzņēmēji ir atraduši oriģinālas nišas. Mazai zemei kā Latvija ir izdevīgāk nevis iecerēt ražošanu milzu kvantumos (kaut arī tas nav izslēgts), bet iekarot jaunus tirgus, piedāvājot kaut ko citādu, kā amerikāņi saka – jaunu peļu slazdu. Bet varbūt mēs varam piedāvāt pat kaķi?

Par ko sūdzas? Par tiesu sistēmu, arī likumdošanu. Par to, ka godīgiem uzņēmējiem, kas maksā nodokļus un visu dara pareizi, ir jāmaksā daudz nodokļu un viņus nemitīgi trenkā visādi inspektori, turpretī parādnieki, kuri nemaksā gadiem, dzīvo salīdzinoši mierīgi. Par to man uzņēmēji sūdzas, bet šīs iezīmes vispār ir raksturīgas mazattīstītajām valstīm. Man šķiet, ka Latvija joprojām ir pārejas posmā – lielākā daļa biznesa vides jau ir Eiropas līmenī, taču šur un tur vēl ir manāma padomju domāšana, īpaši no ierēdņu un tieslietu sistēmas puses. Maziem uzņēmējiem ir grūti panākt taisnību. Bet tā tas ir daudzās valstīs.