Šis nav mīļš un pūkains bizness

Kārlis Urbāns ir cilvēks, kurš allaž izceļas ar netipisku domāšanu un viedokli par visu apkārt notiekošo. Šobrīd viņš ir holdinga “Rigvir” finanšu direktors, tāpēc tiekamies, lai runātu par viroterapijā izmantotā Ainas Mucenieces pretvēža medikamenta  fenomenu, par medicīnas tūrisma iespējām Latvijā un pieredzi biznesā kopumā.

Pirms sarunas K.Urbāns norāda, ka, lai arī visas “Rigvir” holdinga stāsta pamatā, protams, ir Latvijā radītais pretvēža medikaments, tomēr, no biznesa aspekta raugoties, ir jānodala pats medikaments, klīnika “Global Viroteraphy Cancer Clinic”, kas nodarbojas ar viroterapiju, piesaistot medicīnas tūristus, un pārējie holdinga grupas uzņēmumi, kuros nodarbojas ar pētījumiem, mārketingu, loģistiku un citiem saistītajiem pakalpojumiem.

Viroterapijā izmantotais Ainas Mucenieces pretvēža medikaments ir veiksmīgs, taču, kā noprotu pēc publiski izskanējušās informācijas, citās pasaules valstīs tas ir populārāks nekā Latvijā. Kāpēc tā?

Medicīna ir specifisks bizness, kurā valda atšķirīgi principi, tāpēc arī konkrēti medikamenti netiek popularizēti klasiskajā veidā, taču nozares speciālisti to labi zina. Klīniskajā medicīnā šis medikaments tiek izmantots jau vairākas desmitgades, 5 gadus tas mūsu valstī ir kompensējam medikamentu sarakstā. Ko mums vairāk vajag? Mums nav nepieciešams, lai šis būtu populārs produkts, mēs neveicam tirgus pētījumus, lai mērītu tā popularitāti. Ja cilvēks ir slims, viņš dodas pie ārsta, kopā  meklē piemērotākos ārstēšanas veidus, un ārsti zina par viroterapijā izmantoto Ainas Mucenieces pretvēža medikamentu.

Tiesa, Latvijas cilvēkiem jau daudzu gadu garumā ir “iesēdies”, ka viss labais nāk no citurienes. Ja kaut kas ir pieejams tepat, mūsu valstī, tad, visticamāk, tas nav nekas īpašs.

Vai mediji un informācijas telpa jums traucē vai palīdz strādāt? Pirms intervijas, iepazīstoties ar internetā pieejamo informāciju, atradu virkni negāciju, bet maz patiesa lepnuma sajūtas, maz veiksmes stāstu.

Protams, mums var pārmest neprasmi veidot publisko tēlu, mums nav milzīga mašinērija, kas to visu paredzētu un mērķtiecīgi plānotu. Bet kopumā mediji ne palīdz, ne nepalīdz. Medicīnā valda citi principi, kā nokļūt līdz tirgum, ir normāli, ka miljoniem cilvēki par mums vispār nav dzirdējuši un viņiem arī nevajag dzirdēt.

Veiksmes stāsti? Mēs runājam par smagu lietu, kas ir vēzis. Medijos bieži dzirdam par dažādām ziedojumu vākšanas kampaņām, bet reti pēc tam ir informācija par veiksmes stāstiem. Nezinu kāpēc, bet cilvēki nemitīgi gaida brīnumus, bet ir jāmēģina objektīvi izvērtēt situācijas, izvēloties piemērotākos medikamentus. Dažkārt cilvēka mūža pagarināšana par vairākiem mēnešiem jau ir veiksmes stāsts. Mediji gaida brīnumus, bet medicīnā nav brīnumlīdzekļu. Mūsdienu “Facebook” paaudze slīgst galējībās – vai nu tiek publicēti selfiji ar smaidošām sejām, vai arī gribas lasīt kaut ko sliktu. Normāla dzīve neeksistē.

Nesen lasīju ziņu, ka “Rigvir” holdinga drošības dienestu vadīs Mairis Briedis. Vai tas ir veids, kā piesaistāt uzmanību?

Šis vēl nav līdz galam noticis fakts, bet Mairis jau pie mums strādā. Nenoliegšu, kaut kādā mērā mēs izmantojam viņa pozitīvo publisko tēlu, taču nevar noliegt arī viņa kā laba speciālista kompetenci, domāju, ka arī viņš kā speciālists ir ieguvējs. Šobrīd meklējam kopsaucējus. Mums nav 100 gadu pieredze biznesā, tāpēc arī šī ir viena no jomām, kurā vēl meklējam veiksmīgāko sadarbības modeli.

Mums mēdz pārmest arī, ka algojam ārstus, kuri piedalījušies kādu valstisku jautājumu izskatīšanā, bet ko mums darīt, ja Latvijā ir tikai 60 onkologi, no kuriem šobrīd praktizē 40, savukārt tikai 5 ir apguvuši viroterapiju. Kādi mums ir varianti? Loģiski, ka mēs aicinām cilvēkus, kuri ir zinoši. Līdzīgi jau ir arī drošības jomā – meklējam profesionāļus.

Cik vienkāršs bizness ir farmācija? Tirgū izteikti dominē līderi, apgrozās liela nauda…

Jā, tā ir. Lai “aizvestu” kādu medikamentu uz jaunu tirgu, ir nepieciešami lieli ieguldījumi, jo mūsdienās eksistē augsti standarti. Rupji rēķinot, 1 medikamenta virzīšana 1 jaunā tirgū izmaksā aptuveni 1 miljardu eiro. Protams, uzņēmumiem, kas šajā jomā darbojas, šādi līdzekļi ir pieejami, bet, padomājiet, ja ir ieguldīts 1 miljards, patents konkrētajā valstī ir spēkā 15 gadus, tad jaunu konkurentu rašanās nav vēlama un cīņa ir asa. Mūsdienu farmācijā no filantropijas, mecenātijas un pašaizliedzīgas dzīvību un veselības glābšanas vairs maz kas atlicis, tas ir milzīgs bizness, kurā nemitīgi tiek mērīta atdeve, plānoti ieguldījumi. Farmācijā iegulda lieli akcionāri, arī pensiju fondi. Šis nav skaists, mīļš un pūkains bizness, tas ir ļoti “asiņains” bizness, kā jau visi lielie biznesi.

Tāpat farmācijā ir monopolizācija – lielās kompānijas strādā visā pasaulē, vienā tirgū strādājot, nav iespējams izdzīvot, kas nozīmē, ka apjomi ir milzīgi. Katra sevi cienoša lielā kompānija rada visus iespējamos šķēršļus, lai traucētu ienākt jauniem spēlētājiem. Tiek izstrādātas arvien augstākas un grūtāk izpildāmas prasības, standarti dažādās valstīs, pamatojot, ka pirmajā vietā ir pacientu drošība, taču reāli tā pamatā ir vēlme sargāt savu biznesu.

Kāpēc nolēmāt paplašināt biznesu, izveidojot savu klīniku?

Jā, parasti medikamentu ražotāji ārstniecībā nestrādā, līdzīgi kā kautuves īpašnieks, visticamāk, neveidos savu restorānu. Mēs to darām, jo eksistē šķēršļi ienākt tirgū, ir daudzi ierobežojumi, aizspriedumi, tāpēc bijām spiesti veidot savu klīniku, lai pierādītu, ka Ainas Mucenieces pretvēža medikamentu var izmantot medicīnā, ka tas ir kaut kas atšķirīgs no ķīmijas terapijas, kur ir pavirša attieksme pret pacientu, viņš tikai tiek sazāļots. Mēs strādājam citādi. Vērtējam visu ķermeni kopumā – imunitāti, uzturu, strādā psihologs, fizioterapeits utt., bet paralēli notiek viroterapija. Jo būtiskākais nav medikaments – ja cilvēkam nav gribasspēka cīnīties, ja viņš ir novārdzis un psiholoģiski sagrauts, viņam nepalīdzēs neviens medikaments.

Kā izdodas piesaistīt ārvalstu pacientus?

Jaunajā klīnikā pirmie pacienti ieradās šī gada aprīlī, līdz šim kopumā te bijuši 150 pacienti, no kuriem tikai 1 no Latvijas. Tā ir klīnika ārvalstu pacientiem, pamatā no angliski runājošajām valstīm. Šādas klīnikas izvēlas cilvēki, kuri var to atļauties.

Tāpēc arī Latvijas pacients bijis tikai 1?

Nenoliedzu, tas ir dārgi, bet tā ir privāta klīnika ar paaugstinātu servisu. Ēka, kurā šobrīd atrodamies, ir bijusi 5 zvaigžņu viesnīca. Tur strādā 35 cilvēki, vienlaikus apkalpojot 7-8 pacientus, tā ir speciāli izveidota mašinērija, lai viss noritētu nevainojami, lai pacienti tur justos īpaši un gribētu dzīvot. Tas ir pakalpojums, par ko ir jāmaksā, arī algas darbiniekiem ir labas. Man nav jātaisnojas par cenām un es to nedarīšu, mēs nevienu nepierunājam turp braukt, mēs nesaņemam valsts dotācijas, neko no nodokļu maksātāju naudas, tas ir 100% eksports.

Bet kā pacienti uzzina par klīniku?

Mēs strādājam ar speciālistiem – tās ir publikācijas specializētajos medicīnas izdevumos, piedalāmies starptautiskās izstādes, apmācām mediķus, publicējam informāciju internetā, ir arī tūroperatori, kas specializējas medicīnas tūrismā. Nav viena konkrēta kanāla, tas ir komplekss pasākumu kopums. Popularizēt šādu klīniku nav tik vienkārši kā, piemēram, reklamēt kādu SPA, kas teorētiski ir visiem zināms produkts, par kuru nav nepieciešami skaidrojumi.

Cik labs bizness Latvijā ir medicīnas tūrisms? Vai iesakāt arī citiem uzņēmējiem šo kā nišu, kurā veiksmīgi darboties un pelnīt?

Šī ir lieliska niša Latvijā, jo mums ir daudz labu speciālistu, bet ir 2 problēmas, kuras šobrīd grūti atrisināt. Pirmkārt, medicīnas personālam ir nepietiekamas angļu valodas zināšanas, bet šādā darbā valoda ir jāpārzina nevainojami. Pie tā ir jāpiestrādā. Otrkārt, Latvijā trūkst pārdevēju, esošie ir pārāk nepārliecināti par sevi. Ja strādājam medicīnas eksportā, ir jāvar, jāspēj un jāgrib pārdot šo pakalpojumu jebkuras valsts pacientiem, ir nemitīgi jākomunicē, nemaz nedrīkst kautrēties. Ar to Latvijā ir lielas problēmas, valda stereotips, ka pārdot nozīmē stāvēt pie kases, bet paskatieties, kā to dara citās valstīs! Šis ir viens no iemesliem, kas traucē Latvijas biznesa attīstībai. Sūkstāmies, ka Latvijā izzūd rūpniecība, bet ko tā dod, ja mēs saražoto neprotam pārdot? Ceru, ka te palīdzēs jaunā paaudze, jaunieši, kuri ir mācījušies vai ieguvuši pieredzi ārvalstīs.

Bet ir arī daudzi plusi, lai medicīnas tūrisms Latvijā attīstītos – atrodamies lieliskā vietā, mums ir laba lidosta, laba infrastruktūra, salīdzinoši tuvu atrodas bagātas, pat pašas bagātākās pasaules valstis. Plastiskās ķirurģijas un zobārstniecības klīnikas jau ir pierādījušas, ka iespējas ir lieliskas. Pietiek par ar nelielas klīnikas izveidi, koncentrējoties uz ārvalstīm, un vietējās problēmas paliks pagātnē un nemanāmas. Šis bizness ir perspektīvs. Cita lieta – šis ir līdzekļu ietilpīgs bizness, te nevar sākt kā bulciņu biznesā, sākumā cepot gardumus mājas cepeškrāsnī. Te uzreiz vajag visu augstākajā līmenī un atbilstoši pasaules standartiem, tam nepieciešami lieli ieguldījumi.

Kā jums ar to veicies? Cik daudz ieguldījāt klīnikas izveidē?

Aptuveni pusmiljonu. Bet mūsu stāsts ir interesants, jo neesam starp tiem, kuri pārdzīvo “Jaunā viļņa” aiziešanu no Latvijas. Viesnīca, kura nu pārtapusi klīnikā, savulaik tika būvēta, orientējoties uz “Jaunā viļņa” apmeklētājiem, 1 numuriņš tur diennaktī izmaksāja 800 EUR. Viesnīca bija jauna, strādājusi vien 4 gadus, bet pēc festivāla aiziešanas tā tika piedāvāta par saprātīgām cenām, no kā mēs kā uzņēmēji ieguvām. Tikām pie labas kvalitātes telpām.

Klīnikas izveidē ieguldījām savus līdzekļus, kā arī piesaistījām papildu investoru – Vilim un Martai Vītoliem piederošā holdingkompānija SIA “VVMV” iegādājās 5% “Global Virotherapy Cancer Clinic” (GVCC) kapitāldaļas. Skaidrs, ka pirmajā gadā vēl nevaram runāt par investīciju atmaksāšanos, daudziem šādu modeli Latvijā ir grūti pieņemt, jo esam pieraduši ātri iegūt atdevi. Bet mūsu modelis ir pateicīgs uzņēmējiem, kuri vēlas ieguldīt ilgtermiņa biznesā.

Kāpēc nepiesaistāt banku finansējumu?

Bankas vairs neko nefinansē, tās no vienas galējības ir ieslīgušas citā. Pirms krīzes kredīti tika doti visiem, neko daudz neskatoties, tagad bankas ir radījušas pārāk daudz dažādus iekšējus instrumentus, lai atrastu veidus, kāpēc atteikt finansējumu. Tas ir aizgājis līdz absurdam, ka bankas vairs nemaz nav gatavas riskēt.

Savulaik jūs intervēju kā Biznesa Efektivitātes asociācijas pārstāvi. Vai ikdienā sanāk pielietot efektivitātes principus?

Atcerieties, toreiz es intervijā teicu, ka par efektivitāti biznesā var nedomāt vien tad, ja tiek slīpēti dimanti, bet, ja dari to, ko arī daudzi citi, tad par to ir jādomā. Es uzskatu, ka “Rigvir” holdings šobrīd slīpē dimantus. Mums ir augstākās klases produkts, kas atbilstoši maksā. Protams, biznesa modelī mēs domājam efektīvi, netērējam līdzekļus, kur bez tā var iztikt, piemēram, sabiedrisko attiecību kampaņām, izmantojam dažādas informācijas tehnoloģiju sistēmas un ļoti liesu (LEAN) uzņēmuma administrācijas modeli.

Kādi ir uzņēmuma nākotnes plāni? Vai tādus “zīmējat”?

Mums ir plāns nākamajiem 50 gadiem – tā ir visa pasaule. Uzskatām, ka šobrīd nav labāka un cilvēkiem draudzīgāka medikamenta, tāpēc tam ir nākotne visā pasaulē, iekļaujot to visu pasaules valstu vadlīnijās.

50 gadu laikā taču var rasties kas jauns un vēl efektīvāks!

Varbūt. Bet šobrīd ir šis, un mēs domājam par šo. Citādi jau nav jēgas runāt arī par naftas kompānijām, jo, iespējams, nākotnē tādas vairs nebūs nepieciešamas, bet, kamēr ir, tikmēr strādājam un atbilstoši plānojam nākotni.