Projektu "Ābolis" sociālajos tīklos iemīlējuši daudzi, jo tas ir iedvesmojošs stāsts par uzdrīkstēšanos, par spēju mainīt dzīvi un gūt prieku no biznesa, atgriežoties pie dzīves pamatvērtībām. Tas ir pa spēkam Kārlim Ulmanim ar ģimeni, kuri salīdzinoši nesen tikuši pie sava ābeļdārza un sākuši saimniekot lauku īpašumā.

Ābolus un ābolu sulu viņiem izdodas pārdot pat rudenī, kad tie šķietami pieejami visur un visiem.

Kas īsti ir "Ābolis" un kāds ir šī projekta stāsts?

Pirms kāda laika ieguvām lauku īpašumu. Tam blakus bija sens ābeļdārzs, kas būtiski papildināja ainavu. Ēriks Marija Remarks jau sen atzinis: "Tas, ko tu nevari iegūt, vienmēr šķiet daudz labāks par to, kas tev pieder. Šajā apstāklī arī izpaužas viss cilvēka dzīves romantisms un idiotisms." Tā sākas arī šis stāsts - protams, ābeļdārzs piederēja kādam citam. Sāku īrēt to. Kad rudenī sāka birt āboli, bija jādomā, ko ar tiem darīt.

Tā pirms 2 gadiem ar draugu izspiedām sulu un pārvērtām to sidrā. Radās ideja, ka varētu to ražot. Finansējumu plānojām iegūt, rakstot projektu Eiropā populārajā un iecienītajā alternatīvā finansējuma platformā Kickstarter.com. Plāni mainījās, ieraudzīju plakātu par Projektubanka.lv, tur arī sāku īstenot projektu "Ābolis", iepriekšpārdošanā tirgojot sulu. Par iegūtajiem līdzekļiem, kas daļa bija arī kā ieguldījums, neprasot neko pretī, iegādājos sulas spiedi un smalcinātāju un uzsāku ražot sulas. Izvēlējos šādu "scenāriju", jo, lai Pārtikas un veterinārajā dienestā iegūtu mājražotāja statusu un līdz ar to atvieglotus nosacījumus ražošanai, alkoholu ražot nedrīkst, tāpēc sidru turpinājām ražot vien pašu vajadzībām.

Projekts "Ābolis" ir romantiski idiotiska iecere nomainīt darbu pie datora pret darbošanos lauku saimniecībā. Šobrīd tas vairāk ir kā papildu darbs sezonas laikā, kā daļējs ienākumu avots, lai atgūtu ar saimniecības uzturēšanu saistītās izmaksas, taču manas ieceres ir dižākas. Vai tās izdosies realizēt, rādīs laiks.

Kā jums izdodas rudenī pārdot ābolus? Teorētiski ir jāpārdod kaut kas, kas rudenī lielākajai daļai cilvēku ir pieejams tāpat, bez maksas. Kādus knifus pielietojat, lai tas izdotos?

Ne jau visiem āboli ir pieejami. Tirgojoties galvaspilsētā, konkurence ir liela, daudzas zemnieku saimniecības citu produktu vidū piedāvā arī ābolus, ābolu sulu, kas ir kā blakusprodukts. Tirgojoties šoruden Vallē un Vecumniekos, konkurentu nebija. Visticamāk, tas tāpēc, ka šajā Latvijas pusē šis nav bijis labs ābolu gads. Tiesa, tirdziņā man nācās uzklausīt tiešām daudz komentāru, kā cilvēki paši spieduši sulu, kā izspieduši tik daudz, ka paši pat nespēj izdzert – kāds cilvēks stāstīja, ka izdevies pašiem izspiest 200 litrus ābolu sulas.

Pagājušā gadā es izspiedu aptuveni 520 litrus sulas, un tā beidzās jau oktobra vidū. Vien dažas pudeles pašam izdevās saglabāt līdz vasaras vidum. Sula pie mums top, balansējot ar saldu, skābu, saldskābu un sīvo meža āboli, papildus pievienojot bumbieri, to visu novārot upeņu zaros, lai visas garšas kārpas būtu laimē spiedzošas. Esmu saņēmis atsauksmes no cilvēkiem, kuri paši regulāri spiež sulu, viņi apgalvo, ka "Ābolis" sula garšo labi, to ar prieku dzer arī bērni. Visu šo stāstu arī pircējiem. Ar šādu pieeju gan nevaru saražot lielus apjomus, toties man nav problēmu, ka nebūtu kur likt produkciju. Domāju, ka klientiem patīk mana pieeja – es ābolus neuzskatu par bezvērtīgu augli, kuru ceļmalā var tirgot par 2 centiem kilogramā.

Ābolu sulu var iegādāties visur – arī lielveikalos tā pieejama dažādās tetrapakās, arī 3 litru burkās. Kas ir "Ābolis" plusi?

Pirmais, par ko es domāju, bija tilpums. Klasiskā ābolu sula 3 litru burkā, manuprāt, nav ērti lietojama, tā neizskatās glīti un pēc atvēršanas ir jāizlieto īsā laikā. 1,5 vai 2 litru iepakojumi jau ir ērtāki, bet arī, manuprāt, nav īpaši pievilcīgi. Tā radās mana pirmā doma, kā atšķirties no citiem, - piedāvāt sulu 0,75 litru stikla pudelē, ko var ērti lietot, dāvināt, kas skaisti izskatās uz galda un kuru izdzert nav problēmu. Arī uzglabāt ledusskapī šādu pudeli ir vienkāršāk. Turklāt stikla taru pēc sterilizācijas var izmantot atkārtoti – atgriežot pudeli, piedāvāju sulu iegādāties ar atlaidi. Protams, arī sulas garšas nianses – pievienotā kaņepju lapa un upeņu zars arī mani atšķir no citiem.

Kā tālāk notikusi projekta finansiālā attīstība?

Kā jau minēju, projekts ir romantiski idiotisks, tāpēc arī finanšu jautājumi risinās intuitīvi, jo manas personīgās zināšanas, kā vadīt naudas plūsmu un finanšu jautājumus, ir mazas. Neprotu būt klasisks uzņēmējs, kurš idejas realizēšanai izveido profesionālu komandu, piesaista investorus, sadarbības partnerus un tad slēdz liela apjoma līgumus ar potenciālajiem klientiem, lai nodrošinātu sekmīgu naudas plūsmu un uzņēmums raiti attīstītos. Visu cieņu ikvienam, kurš to ir spējis. Es vairāk esmu individuālais saimnieciskās darbības veicējs, tāpēc arī pieeja ir individuāla – dažreiz tā ir veiksmīga, citreiz – nē. Intuitīvo pieeju atļaujos, jo pilsētas dzīves iemainīšana pret ikdienu laukos notika arī tāpēc, lai praktizētu dažādas dzīves atziņas un noskaidrotu, vai tās ir patiesas vai melīgas, lai sekotu savai sirdsbalsij un intuīcijai.

Ienākumi taču ir izteikti sezonāli…

Jā, tie ir sezonāli, bet arī nākotnē plānoju palikt pie sezonalitātes, lai izvairītos no rutīnas. 10 gadus esmu strādājis, sēžot pie datora, tā ir bijusi pamatīga rutīna, ko man gribējās mainīt, tāpēc meklēju citas nodarbošanās.

Kā galu galā veicās, startējot Projektubanka.lv?

Ļoti veiksmīgi. Man bija mērķis piesaistīt 1024 EUR sulu spiedes un smalcinātāja iegādei, taču ieguvu 1168 EUR, kā arī vairāk kā 200 EUR individuālu atbalstu. Mērķi sasniedzu 8 dienu laikā, kas, šķiet, joprojām ir ātrākais sasniegtais mērķis Projektubanka.lv visos līdzšinējos projektos. Sākotnēji man tika norādīts, ka 16 dienas ir krietni pa īsu noteikts termiņš mērķa sasniegšanai. Papildus iegūtā summa man deva iespēju iegādāties taru un pasterizācijas katlu, lai sulu varētu piedāvāt karsētu. Tiesa, nevaru apgalvot, ka Projektubanka.lv būs veiksmes atslēga ikvienam.

Vai ģimenes finanses atdalāt no biznesa? Šāda tipa uzņēmumos tā allaž ir problēma.

Lielākoties ģimenes un biznesa nauda mums glabājas "vienā maciņā", jo neatdalām to. Tieši tāpat kā neesam nodalījuši darbadienas un brīvdienas. Esam fleksibli un pielāgojamies situācijām – strādājam un atpūšamies, kad vajag. Iespējams, vieglāk būtu strādāt citā modelī, bet mums patīk šādi.

Kādi ir nākotnes plāni? Kāds būs "Ābolis" pēc 1,2, 5, 10 gadiem?

Pēc 1-2 gadiem "Ābolis" piedāvās arī biezeņus un ābolu čipsus. Pēc 5 gadiem mums būs atsevišķa ražošanas un biroja ēka ābeļdārzā kupola formā, tur ražosim arī sidrus un nodarbināsim vietējos cilvēkus. Pēc 10 gadiem "Ābolis" piedāvās arī atpūtas vietu un brīvdienu branča restorānu, kurā varēs baudīt sezonas mielastus, kas pagatavoti no vietējo zemnieku ražotiem produktiem.

Kādai vajadzētu būt biznesa videi Latvijā, lai mēs visi te justos labāk?

Atvērtākai, atklātākai un draudzīgākai. Manuprāt, šobrīd daudzi slēpj un atklāti nerunā par to, kā viņiem ir izdevies izveidot savu uzņēmumu, kā tikuši pie finansējuma, kā sarunājuši tikšanos ar investoriem, kur dabūjuši kontaktus, kā runājuši ar investoriem vai kredītdevējiem, ko viņiem piesolījuši. Es neticu, ka lielākā daļa uzņēmumu ir bijuši spējīgi izveidoties un attīstīties, visu darot kā grāmatā vai skolā un laimīgi sadarbojoties ar dažādiem nepazīstamiem cilvēkiem, kuri, manuprāt, visbiežāk ir pazīstami savā starpā. Biznesa videi jābūt arī draudzīgākai, jo bieži, kad sarunas ir par naudu vai tās pelnīšanu, draudzība šķeļas un atklātība ir ar ļoti lielu pietāti vai nav vispār. Tāpat arī domāju, ka frāzi "kas man par to būs" biežāk vajadzētu nomainīt ar - "kā es varu palīdzēt".