Viņš ir aizņemts, tāpēc mūsu sarunas laiks ir stipri limitēts, taču uz jautājumiem atbild tā, it kā katru atbildi būtu iepriekš sagatavojis un simtkārt pārdomājis. Viņš lasa lekcijas studentiem un vada kursus uzņēmējiem, viņa viedoklis nereti atšķiras no klasiskā, tomēr tajā ieklausās un to alkst uzzināt. Viņš ir bijis gan ministrs, gan uz pavisam īsu brīdi pat cietumnieks. Viņš seko līdzi pasaules tendencēm, tāpēc runājot nereti valodā iesprūk kāds vārds angliski. Sociālantropologs Roberts Ķīlis.

Uzņēmēji dažkārt Latvijas ekonomiskajās neveiksmēs vai neizdarībās vaino gēnus, apgalvojot, ka latviešiem nav pietiekami stiprs un attīstīts uzņēmēju gēns. Kādi ir Jūsu kā cilvēku pētnieka novērojumi šajā ziņā?

To, vai cilvēkiem ir kāda ģenētiska vai emocionāla saistība ar kādu konkrētu rakstura iezīmi, analizē daudzās jomās. Piemēram, ir alēle [redakcijas piezīme - gēna alternatīva forma], kas saistīta ar cilvēka krāpšanos – cilvēki, kuriem šī alēle ir, krāpjas biežāk. Šīs izpausmes ir mērāmas. Tomēr neesmu dzirdējis, ka ģenētiskā vai smadzeņu pētniecība uzrādītu kādas īpatnības, kuru dēļ vieniem cilvēkiem ir lielākas uzņēmējdarbības dotības nekā citiem. Drīzāk šis ir tāds metaforisks teiciens. Tomēr arī metaforiski tā nav taisnība. Ja būtu uzrakstīta Latvijas pēdējo 150 gadu vēsture, mēs noteikti redzētu, ka 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā daudz Latvijas cilvēku devās uz dažādām pasaules valstīm – Sibīriju, Ameriku u.c. – un uzsāka tur veiksmīgu dažāda veida uzņēmējdarbību. Tas, ka latviešiem Latvijas teritorijā, iespējams, grūtāk ir gājis ar uzņēmējdarbību, drīzāk ir saistīts ar šķirām – tirdzniecība un bizness vēsturiski lielākoties bija citu etnisko un sociālo grupu rokās, bet latviešiem nācās iztikt ar amatniecību un tā saukto mazo ģildi. Tāpēc esmu kategoriski pret šādiem apgalvojumiem.