Latvijas Zinātņu akadēmijas ēkā, kurā savu mājvietu ir atradusi arī Latvijas Zinātnes padome, dienas vidū valda tāds klusums, ka noteikti varētu dzirdēt, kā zemē nokrīt adata. Varbūt tas tāpēc, ka zinātnieku idejas nerodas skaļi un iedvesmai nepieciešams klusums? Arī zinātnisko pētījumu vadīšana un atbalsta akcijas nenotiek skaļi. Bet varbūt šajā jomā tiešām ir tukšais laiks? Varbūt uzņēmējiem ir iespēja to piepildīt? Apciemojam Latvijas Zinātnes padomes un vienlaikus arī Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūta zinātnisko sekretāru Arni Kokoreviču.

Kāds ir jūsu stāsts, kā nonācāt zinātnē?

Vidusskolā aizrāvos ar ķīmiju, piedalījos skolēnu olimpiādēs, tālāk ceļš veda uz Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti. Jau studiju laikā sāku izstrādāt savu diplomdarbu Latvijas Valsts koksnes ķīmijas institūtā. Bija interesanta vide, kolēģi ar plašu redzesloku un savu “garšas izjūtu zinātnē”. Sāku strādāt par zinātnieku, pievērsos konkrētiem pētījumiem, piemēram, polimēru struktūru matemātiskajai modelēšanai, kas ļāva apgūt arī programmēšanas un matemātisko aprēķinu metodes. Ar laiku iesaistījos arī zinātnisko pētījumu administrēšanā. Tiesa, darbojos arī komercstruktūrā, tirgojot zinātniekiem nepieciešamās iekārtas un reaģentus, ieguvu otru izglītību – tiesību zinātnēs. Domāju, ka mans redzējums ir izveidojies samērā plašs.