Pa viņa kabineta logu paveras plašs skats uz Vecrīgu, līdzīgi plaši savā ikdienas darbā viņš skatās uz Latvijas bankām – cenšoties nemitīgi pārredzēt kopējo "laukumu". Mārtiņš Bičevskis ir Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents.

Kas šobrīd ir aktuālākais, par ko domājat banku jomā?

Par finanšu sektora attīstību, par nodokļu politiku, par maksātnespējām – banku nozare ir ilgtermiņa, tāpēc arī tēmas, par ko domāju, nav pārlieku mainīgas. Bankas nav bizness, kurā kāds domātu un investētu, domājot par nākamajiem 3 gadiem, te domā vismaz 10–20 gadu perspektīvā.

Pēdējā laikā daudziem bija jādomā par DNB un Nordea banku darbības apvienošanu Baltijā. Par kādām tendencēm kopumā liecina šis fakts?

Zināmā mērā tirgū bija iestājusies stagnācija. Pēc būtības DNB un Nordea apvienošana ir jaunas bankas ienākšana, jo tā būs jauna Baltijas banka ar 2 iepriekš tirgū jau esošiem akcionāriem. Tā būs jauna banka ar konkrētu "apetīti" un ambīcijām, kas tirgu sapurinās, un tā noteikti ir labā ziņa. Visinteresantāk tas noteikti būs tieši Latvijā, jo Lietuvā un Igaunijā viens no partneriem ir vairāk dominējošs, Lietuvā – DNB, Igaunijā – Nordea. Latvijā abas šīs bankas ir vidēja līmeņa spēlētāji, turklāt katra ar savu pamatbiznesa daļu. Apvienošanās iedos tirgum spriganumu un saasinās konkurenci. Patērētājiem šī viennozīmīgi ir laba ziņa.

Bet industrijai?

Ir skaidrs, ka esam mazs tirgus ar lejupejošu attīstības līkni, šeit ir dabiski iemesli konsolidācijai. Ne Latvijā, ne Baltijā nav tik liels tirgus, lai te varētu eksistēt 7–9 pilna spektra universālas bankas, arī kapitāla prasības un standarti ir augsti, tāpēc bankas var būt rentablas vien tad, ja tām pieder nozīmīga tirgus daļa. Gan konkurence no nebanku kreditētāju puses, gan pieaugošās prasības datu apmaiņas un citās jomās spiež uz cenu, pakalpojumu izmaksām. Arī Eiropas ekonomikas attīstības tendences nekādā veidā nerada potenciālu maržām pieaugt. Tā visa ir ļoti smaga un asa konkurences vide finanšu sektorā, kas uzņēmējiem liek domāt, kur samazināt izmaksas un kā iegūt jaunus apjomus.

Tātad tuvākajā nākotnē varam sagaidīt vēl kādus līdzīgus jaunumus?

Ļoti iespējams. Tirgus ir dzīvs. Kā jau minēju, vēl nesen tirgū bija stagnācijas pazīmes, nu te ir ieplūdusi jauna enerģija, kas arī citu banku akcionāriem liek kustēties un apsvērt jaunas stratēģijas.

Vēl nesen uzņēmēji pauda savu neapmierinātību, ka bankas ir ļoti kūtras kreditēšanā, tika domāts pat alternatīvu meklēšanu. Šobrīd situācija it kā ir uzlabojusies. Cik lielā mērā?

Šis ir pirmais gads kopš 2008.gada, kad kopējais kredītportfelis ekonomikā ir pieaudzis. Būtisks kreditēšanas pieaugums ir mājsaimniecību pusē, kur tas tiek stimulēts ar valsts atbalsta programmām. Arī uzņēmumiem ir jauni projekti, vērojama attīstība. Tiesa, kreditēšanas tempi joprojām ir ierobežoti – bankām ir resursi, tās būtu gatavas kreditēt vairāk, taču pieprasījuma puse joprojām ir vairākos veidos ierobežota, piemēram, ar nodokļu režīmu, kas nav veicinājis kapitāla uzkrāšanu. Latvijas kapitāla īpašnieki vairāk skatās uz investīcijām ārpus mūsu valsts, jo te ir pārāk daudz ierobežojošo faktoru. Pagaidām nekādas būtiskās pārmaiņas publiskās politikas pusē nav jūtamas.

Vai mūsdienās mainās veidi, kā bankas pelna? Pārskaitījumi internetbankā, piemēram, lielākoties ir bezmaksas, taču informācijas tehnoloģiju sistēmu uzturēšana bankām rada izmaksas.

Bankas pelna un pelnīs no kreditēšanas. Tiesa, šobrīd maržas ir mazākas, bet arī resursu izmaksas ir zemākas. Bankas sniedz arī dažādus citus pakalpojumus. Jā, transakciju izmaksas ir samazinājušās tehnoloģiju attīstības dēļ, taču klientiem tas ļauj labāk plānot savus darījumus, zinot, ka finanšu pakalpojumi ir sabalansēti ar pašreizējo ekonomisko situāciju.

Kā jūs raksturotu, kā kopumā bankas jūtas Latvijā? Cik pateicīga ir šī vieta banku biznesam?

Domāju, ka šeit daudz ko paskaidro Nordea un DNB akcionāru lēmums jauno banku veidot Igaunijā, Latvijā un Lietuvā būs vien tās filiāles, lai arī it kā loģiskāk būtu centru veidot Rīgā, kas ir ģeogrāfiskais Baltijas valstu centrs, kur pieejams lielākais finanšu sektora darbinieku skaits. Diemžēl mūsu nodokļu režīms, piemēram, finanšu stabilitātes nodeva, kas nav nevienā citā kaimiņvalstī, mūsu kapitāla nodokļu režīms – šie un citi noteikti ir jautājumi, kas likuši izdarīt izvēli par labu Igaunijai. Tas neiepriecina. Bankai tie ir ilgtermiņa lēmumi, kuri, visticamāk, netiks mainīti pēc gada vai diviem.

Kādu redzat banku nākotni?

Būs citādāk. Kopumā mēs šobrīd dzīvojam ļoti izaicinošā laikmetā – mainās pakalpojumu sniegšanas veids un vide. Eiropas ekonomika un politiskā nevienotība ir faktori, kas neveicina ekonomikas izaugsmi, ģeopolitiskais saspīlējums attiecībās ar Krieviju vēl jo mazāk. Mēs atrodamies uz robežas, kur miers baro un karš posta. Latvijā tas viss ir izteiktāk, jo esam maza, atvērta ekonomika, kuru apkārt notiekošais ļoti ietekmē, tāpēc ir jārēķinās, ka mūs sagaida smags darbs. Ir pragmatiski un soli pa solim jāpieņem pareizi lēmumi, jāievieš pārmaiņas, reformas gan industrijā, gan publiskajā sektorā, tikai tā Latvija kļūs par labāku vietu, kur cilvēki gribēs dzīvot. Es vienmēr esmu par darīšanu, jo nedarot nekas labāk nekļūs. Aicinu reizēm varbūt uzņemties lielāku risku, iespējams, kaut kur kļūdīties, bet tik un tā riskēt un iet uz priekšu. Stagnējoša nekā nedarīšanas politika, manuprāt, mūsdienās nav pieņemama.

Bankas esot ekonomikas spogulis. Kas šajā spogulī redzams, tuvojoties 2016.gada beigām?

Šis savā ziņā ir bijis vēsturisks gads no kreditēšanas viedokļa, kā jau teicu, pirmais gads kopš 2008.gada, kad kopējais kredītportfelis acīmredzami pieaugs. Šis bijis arī jauna caurspīdīguma standarta gads, jo esam iestājušies ESAO, ieviesuši jaunus regulējumus, lai kļūtu caurspīdīgāki. Šis ir bijis pārmaiņu gads, kad pie daudzām lietām ir strādāts, bet augļus sāksim baudīt pēc 2–3 gadiem.

Pilnu intervijas tekstu lasiet drukātajā žurnālā "iFinanses" novembra numurā.