Esam neliels uzņēmums ar stabilu darbinieku skaitu un produktu. Atzīstam – esam nedaudz ieslīguši rutīnā. Vai tas ir slikti? Kad ir īstais brīdis uzņēmumam augt, meklēt jaunus attīstības ceļus? Kā rīkoties šāda uzņēmuma vadītājam – varbūt ir īstais brīdis pārdot biznesu? Bet varbūt arī šādi var turpināt strādāt, nodrošinot sevi un darbiniekus ar stabiliem ienākumiem?

Uzdotais jautājums liek domāt, ka uzņēmējs ar "muguras smadzenēm" jūt - esošā situācija (izaugsmes neesamība) ir nedroša. Lai gan izaugsme ne vienmēr ir nepieciešama, tomēr vairumā gadījumu šai sajūtai ir racionāls pamats. Tam ir vairāki iemesli, minēšu dažus no tiem:

• pirmkārt, stagnējošiem uzņēmumiem ir daudz grūtāk un dārgāk noturēt labākos darbiniekus, jo cilvēki (it īpaši talantīgākie), tiecoties realizēt sevi, meklē arvien jaunas izaugsmes iespējas. Ja tās nevar nodrošināt esošais uzņēmums, tās tiek meklētas citur;
• otrkārt, kā krievu sakāmvārdā – vieta nepaliek tukša, konkurenti nesnauž. Gan esošie, gan tie, kas vēl tikai ienāks jūsu nišā, darīs visu iespējamo, lai nomakšķerētu jūsu labākos klientus un arī darbiniekus;
• treškārt, šādā situācijā parasti izteikti sāk strādāt tā saucamā negatīvā motivācija – bailes pazaudēt. Bailes, kā zināms, ir primitīvs instinkts un neveicina ne radošu, ne racionālu lēmumu pieņemšanu. Gluži pretēji, tās parasti paātrina attīstības līknes lejupslīdi.