Daudz ir runāts un dzirdēts par to, cik stundu diennaktī cilvēkam būtu jāstrādā, cik ilgi var strādāt bez atvaļinājuma utt. Taču sabiedrībā maz ir diskutēts par to, cik ilgi vispār cilvēkam savā dzīvē vajadzētu strādāt. Kur ir robeža – konkrēts vecums vai pensija? Bet varbūt tādas robežas nemaz nav?
Pastāv viedoklis, ka 65 gadu vecums ir laiks, kad strauji sāk kristies cilvēka fiziskā kapacitāte. Ekonomiskā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēks spēj saražot mazāk nekā līdz šim, turklāt darba veikšanai ir nepieciešams ilgāks laiks.
Savukārt kādā Melburnas institūta pētījumā atklāts, ka jau 40 gadu veci darbinieki uzrāda daudz labākus rezultātus, ja tiek ieviesta 3 dienu darba nedēļa. Pētnieki novērojuši, ka prāta kapacitāte vidēja vecuma cilvēkiem ir augstāka, ja viņi strādā 25, nevis 55 stundas nedēļā.
Daudzas valstis arvien paaugstina pensionēšanās vecumu, lai attālinātu pensiju pabalstu izmaksu, un tāpēc daudzi cilvēki turpina savas darba gaitas pat ļoti cienījamā vecumā. Tajā pašā laikā fiziskā kapacitāte un prāta spēju produktivitāte sarūk, kas ekonomisko interešu kontekstā nav vērtējams pozitīvi.
Latvijā darbspējīgais vecums tiek uzskatīts no 15 līdz 61 gadam, un mūsu valstī ir 1,23 miljoni iedzīvotāju šajā grupā (Centrālā Statistikas pārvalde, 2015). No 01.01.2014. pensionēšanās vecums, kas ir 62 gadi, katru gadu tiek palielināts par 3 mēnešiem, un 01.01.2025. tas būs jau 65 gadi. Tajā pašā laikā gandrīz 1% no Latvijā reģistrētajiem vecuma pensijas saņēmējiem turpina strādāt arī pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas (saskaņā ar Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem 2016.gada jūlijā tie ir 66,2 no 461,5 tūkstošiem).
Jādomā, ka cilvēki dažādu iemeslu dēļ izvēlas turpināt strādāt, kad pienācis pensionēšanās brīdis. Viens no tiem ir nevēlēšanās atteikties no darba, kas sagādā prieku. Citiem tā varētu būt vēlme arī turpmāk būt cilvēkos un justies vajadzīgam.
Lai gan konkrētas statistikas šajā jautājumā nav, esmu pārliecināta, ka ievērojama daļa cilvēku pēc pensijas vecuma turpina strādāt tieši finansiālu apsvērumu dēļ. Viņi apzinās, ka valsts pensija nenodrošinās tādus dzīves apstākļus, kādos pierasts dzīvot līdz tam. Turklāt lielai daļai paļaušanās tikai uz vecuma pensiju var pat nozīmēt nabadzību. Tāpēc, neskatoties uz cienījamo vecumu, iespējams, arī veselības problēmām un pavisam noteikti – zināmu fizisku nogurumu, viņi turpina strādāt. Taču darba temps ir kļuvis lēnāks, pavājinājušās darba spējas un spēks apgūt jauno. Darba kolēģis pēcpensijas vecumā ir izaicinājums gan darba devējam, gan kolēģiem. Taču vēl lielāks izaicinājums tas ir pašam cilvēkam, kurš sasniedzis cienījamo vecumu.
Tāpēc pirms daudziem gadsimtiem tika izveidota pensiju sistēma – lai novērstu novecošanās radītos riskus un atbalstītu tos, kuru darba spējas ir zudušas. Tam, galvenokārt, protams, ir ekonomisks pamats, jo industrijām ir jāražo, turklāt daudz un ātri. Bet cilvēkam, kas nodzīvojis garu un ražīgu mūžu, no kura vidēji 1/3 veltījis darbam, ir jāatpūšas. Viņam ir jāvelta laiks hobijiem, ceļojumiem, mazbērniem, dzīves baudīšanai. Tālredzīgākie jau laikus būs parūpējušies gan par finansiālo nodrošinājumu tam visam, gan apstākļiem, kādos pensijas laiku pavadīt pēc iespējas kvalitatīvi. Vieni ieguldījuši nekustamajos īpašumos, citi visa mūža garumā veidojuši spēcīgu ģimeni, kurā jaunākās paaudzes par svētu pienākumu uzskata rūpes par vecākiem un vecvecākiem. Vēl citi mērķtiecīgi audzējuši uzkrājumu depozītā vai dzīvības apdrošināšanā. Katram savs redzējums par to, kas ir viņa svarīgākais kapitāls vecumdienām. Taču pats galvenais ir par to tiešām domāt jau laicīgi, nevis jau stāvot uz pensijas sliekšņa.
