Daudz ir runāts un dzirdēts par to, cik stundu diennaktī cilvēkam būtu jāstrādā, cik ilgi var strādāt bez atvaļinājuma utt. Taču sabiedrībā maz ir diskutēts par to, cik ilgi vispār cilvēkam savā dzīvē vajadzētu strādāt. Kur ir robeža – konkrēts vecums vai pensija? Bet varbūt tādas robežas nemaz nav?

Pastāv viedoklis, ka 65 gadu vecums ir laiks, kad strauji sāk kristies cilvēka fiziskā kapacitāte. Ekonomiskā kontekstā tas nozīmē, ka cilvēks spēj saražot mazāk nekā līdz šim, turklāt darba veikšanai ir nepieciešams ilgāks laiks.

Savukārt kādā Melburnas institūta pētījumā atklāts, ka jau 40 gadu veci darbinieki uzrāda daudz labākus rezultātus, ja tiek ieviesta 3 dienu darba nedēļa. Pētnieki novērojuši, ka prāta kapacitāte vidēja vecuma cilvēkiem ir augstāka, ja viņi strādā 25, nevis 55 stundas nedēļā.

Daudzas valstis arvien paaugstina pensionēšanās vecumu, lai attālinātu pensiju pabalstu izmaksu, un tāpēc daudzi cilvēki turpina savas darba gaitas pat ļoti cienījamā vecumā. Tajā pašā laikā fiziskā kapacitāte un prāta spēju produktivitāte sarūk, kas ekonomisko interešu kontekstā nav vērtējams pozitīvi.

Latvijā darbspējīgais vecums tiek uzskatīts no 15 līdz 61 gadam, un mūsu valstī ir 1,23 miljoni iedzīvotāju šajā grupā (Centrālā Statistikas pārvalde, 2015). No 01.01.2014. pensionēšanās vecums, kas ir 62 gadi, katru gadu tiek palielināts par 3 mēnešiem, un 01.01.2025. tas būs jau 65 gadi. Tajā pašā laikā gandrīz 1% no Latvijā reģistrētajiem vecuma pensijas saņēmējiem turpina strādāt arī pēc pensionēšanās vecuma sasniegšanas (saskaņā ar Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem 2016.gada jūlijā tie ir 66,2 no 461,5 tūkstošiem).