Katram ir dabiska psiholoģiskas pašaizsardzības stimulēta vēlme spēt saskatīt cilvēkos vairāk, nekā ar acīm saredzams. Tāpēc pasaulē cilvēki nākuši klajā ar neskaitāmiem atklājumiem par to, kādos tipos un "kastītēs" ielokāms jebkurš cilvēks, kādu vien var gadīties satikt.

Taču pirms vairāk nekā 30 gadiem igauņu zinātnieks Marks Lučins nāca klajā ar līdz šim neformulētu un zinātniski nepētītu rakstura noteikšanas metodi, kas ļauj saprast cilvēka iekšējās pasaules struktūru, nolasot to cilvēka sejā. Tā kā cilvēka seja ir unikāla pēc uzbūves un dzīves laikā tā papildinās ar jauniem reljefiem, šī metode faktiski iztiek bez rāmjiem un "kastītēm". To sauc par fenotipoloģiju, un tā ļauj nolasīt rakstura īpašības, atklājot piemērotākos apiešanās veidus un efektīvāko attieksmi sarunā. Fenotipoloģija balstās uz psihoģenētiku un psihofizioloģiju, sasaistot noteiktus smadzeņu reģionus ar sejas muskuļu mikrokustībām. Atkārtojot šīs kustības no dienas dienā un no gada gadā, tās veido ne tikai mūsu emocionālo fonu, bet arī noteiktus "zīmējumus" mūsu sejās.

Fenotipoloģiju visefektīvāk pielietot jomās, kur svarīgākais ir darbs ar cilvēkiem, piemēram, personāla atlasē, pārdošanā, politiskajā un sociālajā sektorā, prognozējot potenciālo partneru uzvedību, vai personīgajā dzīvē, izvēloties sev dzīvesbiedru. Lūk, daži praktiski Marka Lučina ieteikumi, kā par sarunas biedru uzzināt vairāk, nekā viņš pastāsta!

  • Lai apjaustu, kā darbojas fenotipoloģija, minēsim piemēru. Iedomāsimies cilvēku ar garu degunu. Fizioloģija mums māca, ka ievilktais gaiss garā degunā skar izstieptāku epitēlijaudu apgabalu nekā īsā degunā. Ko var secināt? To, ka gardeguņiem vairāk patiks "vilkt garumā" dzīves izpriecas, izbaudīt tās. Varbūt tieši tāpēc frančiem un itāļiem vairāk piedien būt par vīna, kulinārijas un modes ekspertiem.
  • Uz priekšu izvirzītu zodu īpašniekiem žoklis un zobi "skatās" nevis vertikāli uz augšu, bet tiem ir tendence sliekties uz iekšu – tā evolucionāri ir plēsēju žokļu forma. Attiecīgi varam secināt, ka "plēsējam" zods visdrīzāk ir izteikti izvirzīts uz āru. Ko tas nozīmē? "Plēsējs" stresa situācijās vienmēr ir bīstamāks, uzbrūkošāks, aktīvāks, dominējošāks – šādi cilvēki nav viegli vadāmi ar vienkāršu spēku, un nāksies vairāk sasprindzināt prātu, lai panāktu sev vēlamo efektu darbā ar viņiem. 
  • Savukārt kakls liecina par stresa noturību – kaklā atrodas artērijas, un jo tās ir īsākas, jo cilvēkam grūtāk izturēt stresu (stresā sirdsdarbība paātrinās, un, tā kā īsā kaklā artērijas arī ir īsākas, to amortizācijas spējas ir samazinātas – attiecīgi smadzenes saņem triecienu un sāk traucēt sirds darbībai līdz pat smagākajām sekām – infarktam vai insultam). Ja cilvēkam ir izteikti garš kakls, visdrīzāk viņa stresa noturība arī ir izteikti laba, kas ļauj būt iniciatīvas pilnākiem un skraidīt pa pasauli, savukārt, ja kakls ir ārkārtīgi īss, tad var gadīties, ka cilvēks ir aktīvāk stimulējams uz jebkādām pārmaiņām savā ikdienā.
  • Raugoties uz cilvēka lūpām, jāpievērš uzmanība tam, cik tās ir "spēcīgas". Lūpas pieskaņojas tiem motīviem, kas valda cilvēka prātā. Attiecīgi, ja mūsu motīvi ir spēcīgi, konkrēti, definēti, mūsu lūpas gadu gaitā iegūst izlēmīgu, spēcīgu formu. Ja motīvi ir gaisīgi, nekonkrēti, nenoteikti, arī lūpas iegūst neizteiksmīgu formu. Secinājums – cilvēki ar maigām, izplūdušām lūpām biežāk ir neizlēmīgi un viņiem parasti ir vairāk kompleksu. Te pastāv lielāks risks, ka grūtākā situācijā darbinieks uzticēto projektu var vienkārši var pamest. To apzinoties, gudrs vadītājs var secināt, cik intensīvi jāseko līdzi projektu vadītājiem ar atšķirīgām lūpām.

Fenotipoloģijas pamatlicējs aicina cilvēka ģenētiski ieprogrammētās spējas nemēģināt noteikt pēc vienas divām ārējām pazīmēm, bet gan apgūt tās visas. Viņaprāt, šādi gadījumi ir jāskata kompleksi, ņemot vērā arī cilvēka audzināšanu, veselības stāvokli, īpašas dzīves situācijas. Fenotipoloģija ir darba instruments, kas palīdz novērtēt cilvēka dabas dotos talantus un spējas. Un kā jebkurš instruments tas jālieto pārdomāti, iepriekš kārtīgi iepazīstot darba metodi.

Jāpiekrīt – jo agrāk, jo labāk ir saprast, ar kādu cilvēku mums darīšana, – neatkarīgi no tā, vai runājam par biznesu vai privāto dzīvi. To izdarīt vieglāk, ja mēs paši zinām, kāds ir vēlamais cilvēks. Tāpēc vissvarīgāk ir sākt ar sevis saprašanu, pirms ķeramies klāt citiem.

Kāpēc Latvijā daudziem uzņēmējiem ir tik grūti atrast labus darbiniekus?

Marks Lučins atbild: "Pirmkārt, viņi nevis nevar atrast, bet gan nemeklē atbilstoši sagaidāmajam rezultātam, un, otrkārt, viņi pārāk reti saprot, ko meklēt. Lai risinātu pirmo problēmu, ir jāizvēlas stratēģijas par to, kur un kā meklēt. Lai atrisinātu otru – jāiepazīst pašam sevi un jāsaprot, kāds ir katram uzņēmumam vai projektam piemērotākais cilvēks.

Kā piemēru te var minēt suņus – ja mūsu bizness simboliski asociējams ar, piemēram, zelta retrīveru, mums nevajag iet uz rotvelleru vai vācu aitu suņu izstādēm. Un arī retrīveru izstādēs nebūs tā, ka derēs visi pēc kārtas, – ja šim meklēšanas procesam pieiesim gana nopietni, ir pilnīgi skaidrs: lai arī tikai ar divsimt piecdesmito piegājienu, bet beigu beigās atradīsies tāds, kas perfekti der gan pēc rakstura, gan arī spējām. Ir tikai jāzina, ko meklēt.

Nekas nav ne labs, ne slikts, ne pareizs, ne nepareizs – ir tikai mums piemērotāks vai mazāk piemērots. Ir labi to zināt."