Izglītības nozīme cilvēka dzīvē nekad nav bijusi pārvērtēta. Vienmēr uzskatīts, ka ir cienījami, ja cilvēkam ir, kā mēdz teikt, diploms kabatā vai arī viņš ir iemācījies darīt kaut ko praktisku. Nenoliedzot šīs vērtības, jau ilgstoši tiek meklētas atbildes uz jautājumu, kā panākt, lai speciālisti, ko sagatavo mācību iestādes, atbilstu tam, ko prasa darba tirgus. Turklāt tas attiecināms gan uz augstākās izglītības sistēmu, gan arī profesionālās izglītības iestādēm.

Apburtais riņķis

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš atzīst, ka viena no būtiskākajām problēmām, ar ko ilgstoši jārēķinās uzņēmumiem, ir profesionālās izglītības iestāžu nespēja sagatavot tādas kvalifikācijas speciālistus, kādi ir nepieciešami darba devējiem. Vienkārši sakot, brīdī, kad jaunietis beidz mācību iestādi un nonāk kādā no uzņēmumiem, viņam praktiskais darbs ir jāmāca no jauna, jo ar tām iekārtām, kādas ir konkrētajā kompānijā, jaunais darbinieks strādāt nemaz nemāk. Bieži ir gadījumi, ka jaunietis skolā ir apguvis praksi, strādājot ar kādu konkrētu iekārtu, bet, ierodoties jau pastāvīgi strādāt uzņēmumā, konstatē, ka tur esošās tehnoloģijas ir krietni vien modernākas. Tomēr mēdz būt arī pretēja situācija – jaunietis savā mācību iestādē ir apmācīts darbam ar jaunākajām tehnoloģijām, bet darbā tiek izmantotas mašīnas, kas iegādātas jau pirms ilgāka laika. Praktiskās apmācības process vienalga jāsāk no jauna. Produktīvi tas nav ne vienā, ne arī otrā gadījumā.