Aizvadītais 2015.gads Latvijai kopumā ir bijis veiksmīgs. Lai arī ārējā vide bija trausla, eiro zonas pieprasījums bija vājš un joprojām turpinājās ģeopolitisks saspīlējums, ieskaitot Krievijas sankcijas, Latvijas tautsaimniecības datos nebija ne miņas ne tikai no krīzes, bet pat attīstības tempu bremzēšanās. Bezdarba līmenis saruka līdz viencipara skaitlim un atalgojuma kāpums privātajā sektorā pārsniedza prognozēto.
Šādas norises ir kārtējais apstiprinājums tam, ka pat mazas un atvērtas ekonomikas gadījumā daudz kas (un ilgtermiņā – gandrīz viss) ir atkarīgs no mums pašiem. Piemēram, globālās ekonomikas cikliskums pastāvēs vienmēr, un mēs to nevaram ietekmēt. Tomēr potenciālās krīzes dziļumu var minimizēt, labajos laikos neklausot "gāzi grīdā" politikas sludinātājus un izvairoties no budžeta deficīta (t.i., no valsts parāda audzēšanas līdz neilgtspējīgi augstam līmenim). Cits piemērs - Eiropas Savienības fondi var daļēji finansēt skolas remontu vai magnētiskās rezonanses aparāta iegādi, bet tikai mūsu pašu rokās ir uzlabot izglītības un veselības aprūpes sistēmu kvalitāti, tostarp ceļot ārstu, medmāsu un skolotāju profesiju prestižu un algas. Tādējādi savu nākotni veidojam mēs paši, tajā skaitā ar pārdomātu makroekonomisko politiku un strukturālo reformu īstenošanu.
Neviens nav zaudētājs, kamēr pats sevi par tādu neuzskata un nenolaiž rokas. Karā, sportā un zinātnē daudz kas tiek darīts, lai maldinātu un iebiedētu pretinieku un atsistu jebkuru vēlmi pretoties. "Padoties, jūs esat ielenkti un pretestība ir veltīga!" – šis teiciens man atgādina prognozes par to, ka Grieķijas krīze / Ķīnas plūdi / Jaunzēlandes neraža (pasvītrot vajadzīgo) radīs lielas sekas / kārtējo krīzes vilni Latvijai, un vispār - Latvija ir neizdevusies valsts. Tās ir muļķības, lai vai kurš - kāds profesors, akadēmiķis vai pat Nobela prēmijas laureāts – to saka.
Ja tiešām ārēju notikumu dēļ (piemēram, vājš ārējais pieprasījums, sankcijas utt.) spēle ir zaudēta, tad jau nav jēgas piepulēties. Ar tādu noskaņu mūsu plānošanas horizonti kļūst ļoti īsi, kas kavē investīcijas ražošanas iekārtās, tehnoloģijās un cilvēkkapitālā, kā arī veicina kaitīgus ieradumus jeb domāšanu tikai īstermiņā. Tāpat pieaug egoisms un sabiedrība kļūst tik irdena, ka nieka 776 bēgļu uzņemšana (kas būtu 0,04% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita) tiek uzskatīta par lielāku draudu gan sev personiski, gan Latvijai kopumā. Šajā gadījumā spēle tiešām būs zaudēta, tikai nevis globālo vētru, bet mūsu pašu darbības vai bezdarbības dēļ.
"Bēgļu krīze" nomaina visiem jau apnikušo "Grieķijas krīzi", kas kādu laiku pildīja galvenās "šausmenītes" lomu, bet pirms tam dzirdējām par "neizbēgamu lata devalvāciju", bažas par lata / eiro pārejas kursu u.c. mītus. Viedokļi dalās, vai seno maiju kalendārā bija ierakstīts pasaules gals, tomēr noteikti tur nekas nebija teikts par mūsu pašu apņēmību, saprātu un gatavību mainīties un attīstīties. Manuprāt, tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai, rokas klēpī salikuši, gaidīsim kārtējo "pasaules galu", vai darīsim visu iespējamo, lai nebūtiski ārējie satricinājumi nekā neietekmētu mūsu ikdienas dzīvi.
