Cerības pirkuma līgums, apliecinājums, ka persona ir dzīva, un seifa satura apraksts – tie ir tikai daži no dokumentiem, kas pirmajā mirklī, iespējams, izklausās nedaudz savdabīgi, taču arī tie ir svarīgi dokumenti, kurus regulāri sagatavo zvērināti notāri Latvijā.

“Notāri dienā vidēji uzklausa vairāk nekā 1700 dzīves stāstu. Lielākā daļa no tiem saistīti ar nekustamā īpašuma pārdošanu, iegādi vai mantošanu, lūgumu apliecināt parakstu, izsniegt pilnvaru, taisīt testamentu. Taču pie notāriem Latvijā tiek sagatavoti arī tādi dokumenti, kas cilvēkam ārpus notariāta varētu šķist savdabīgi, protams, līdz brīdim, kad pašiem ar ko tādu nākas saskarties. Piemēram, ārvalstu institūcijas var lūgt iesniegt apliecinājumu, ka persona ir dzīva,” stāsta Sandra Stīpniece, Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāja.

Apliecinājums, ka persona ir dzīva

Notāram uzticēto amata pienākumu sarakstā ietilpst dažādu faktu konstatācija, tiem piešķirot publisku ticamību, tas attiecas arī uz lūgumu apliecināt faktu, ka persona konkrētā dienā un laikā ir dzīva. Turklāt šāds lūgums notāru dienaskārtībā ir itin biežs. Notāri Latvijā pēdējo piecu gadu laikā sastādījuši 8589 apliecinājumus, ka persona ir dzīva.

Šādu apliecinājumu mēdz prasīt ārvalstu iestādes vai personas, kurām ir kādas beztermiņa saistības pret personu. Piemēram, ja Latvijas pilsonis ir strādājis ārpus Latvijas un, aizejot pensijā, saņem šīs valsts pensiju, tad pensijas izmaksātājam jābūt pārliecinātam, ka tās saņēmējs joprojām ir dzīvs. Tad pensijas izmaksātāja iestāde lūdz, lai tai tiktu veikta šāda fakta konstatācija – iesniedzot notariālu apliecinājumu. Kā skaidro S. Stīpniece, dažkārt šāds apliecinājums var būt nepieciešams arī testamenta izpildītājam, lai zinātu, ka mantinieks eksistē.

“Situācijas var būt dažādas, bet visbiežāk ir runa par Latvijas iedzīvotajiem, kuru dzīve tiek aizvadīta ārvalstīs. Latvijā katra iestāde pati var pārliecināties iedzīvotāju uzskaites un civilstāvokļa aktu reģistros par to, vai konkrētā persona ir dzīva. Savukārt ārvalstu iestādēm parasti nav iespējas saņemt ziņas no citas valsts informāciju sistēmām. Piemēram, daudzi esošie pensionāri padomju laikā ir strādājuši ārpus Latvijas, tādēļ šobrīd saņem pensiju kā Latvijā, tā arī valstī, kurā strādājuši tolaik. Līdz ar to apliecinājums, ka persona ir dzīva, šādā kontekstā tiek izsniegta samērā bieži,” stāsta zvērināta notāre Ilze Metuzāle

Cerības pirkuma līgums

Visbiežāk cerību pirkuma līgumu noslēdz par mantotajiem nekustamajiem īpašumiem reizēs, kad ir skaidri zināms, ka ir tikai viens likumiskais mantinieks un tam ir nolūks mantojamo īpašumu tūlīt pēc mantošanas pārdot. “Pastāv gadījumi, kad darījuma priekšmeta vēl nav, bet tas radīsies nākotnē – šādā gadījumā tiek slēgts cerības pirkuma līgums. Tā ir rakstveida vienošanās – cerība pircējam par līgumā ierakstīto summu savā īpašumā iegūt dzīvokli, tiklīdz pārdevējs saņems to mantojumā. Savukārt pārdevējam tā ir cerība, ka īpašumam, kuru tas mantos, uzreiz būs pircējs,” skaidro S. Stīpniece.

Cerības pirkuma darījumā iesaistītās puses jau sākotnēji fiksē visas darījuma būtiskās sastāvdaļas – darījuma priekšmetu, pirkuma līguma noslēgšanas termiņu, pirkuma maksu un samaksas kārtību, nosacījumus, pie kādiem pārdevējs apņemas pārdot un pircējs pirkt nekustamo īpašumu, kā arī citus pusēm svarīgos nosacījumus. Tiklīdz mantotais vai citādi iegūtais īpašums tiek reģistrēts zemesgrāmatā, tas jāpārdod cerības pirkuma līgumā ierakstītajam pircējam.

Pērn pie zvērinātiem notāriem noslēgti 11, bet 2015.gadā 21 cerības pirkuma līgums, un tie galvenokārt saistīti ar nekustamā īpašuma pārdošanu.

Seifa satura apraksts

Seifa satura apraksts visbiežāk tiek veikts mantojuma lietās, lai konstatētu mirušā cilvēka bankā īrētā vai privāti glabātā seifa saturu un noteiktu gan mantojamās mantas sastāvu, gan mantojuma vērtību. Ir arī gadījumi, kad svarīgi fiksēt kādas lietas vai dokumenta atrašanos seifā, lai tālāk to izmantotu kā pierādījumu.

Seifa satura aprakstes procesā piedalās mantinieks kā persona, kas ieinteresēta lietā un uzaicinājusi zvērinātu notāru, un kredītiestādes vai bankas pārstāvis, ja seifs vai glabātava atrodas kredītiestādē vai bankā.

“Kad seifs ir atvērts, no glabātuves tiek izņemti tajā ievietotie priekšmeti un aprakstīti. Piemēram, ja tie ir vērtspapīri, tiek norādīts to nosaukums, skaits, nominālvērtība un izdevējs. Ja seifā glabāta skaidra nauda, tā tiek saskaitīta, norādīts nomināls, skaits un sērijas numuri. Ja tās ir vērtslietas, tika fiksēts to apraksts, skaits un proves zīme, bet dokumentiem – to nosaukumi un lappušu skaits. Mantas vērtību notārs nenosaka. Ja manta reģistrējama reģistros, vērtību nosaka sertificēts vērtētājs. Citos gadījumos vērtību var noteikt arī paši mantinieki,” norāda S. Stīpniece.

Gadā vidēji Latvijas notāri veic 6 seifu satura aprakstus, taču ir bijuši arī izņēmumi, kad gada laikā ir sagatavoti 40 seifu saturu apraksti.