Darba aizsardzības prasības būs jāievēro arī attālinātā darba veicējiem

Ceturtdien, 5.jūlijā, Valsts sekretāru sanāksmē izsludināti grozījumi Darba aizsardzības likumā, kuru mērķis ir pilnveidot darba aizsardzības prasības, īpaši attiecībā uz pašnodarbināto un attālinātajā darbā nodarbināto drošību un veselības aizsardzību.

Attālinātais darbs

Pēdējos gados aizvien biežāk darba devēji un nodarbinātie vienojas par darba izpildi ārpus uzņēmuma telpām, jo informāciju un komunikāciju tehnoloģiju attīstība šādu iespēju nodrošina, un nodarbinātais var veikt savu darbu, atrodoties mājās vai kādā citā vietā. Attiecīgi likumā plānots ieviest attālinātā darba definīciju – darba izpildes veids, kad darbs, kuru varētu veikt uzņēmuma ietvaros, izmantojot informāciju un komunikāciju tehnoloģijas, pastāvīgi tiek veikts ārpus darba devēja uzņēmuma. 

Līdz ar to likumprojektā tiek uzsvērts, ka, organizējot darba aizsardzības sistēmu, kas sevī ietver darba vides iekšējo uzraudzību, darba aizsardzības organizatoriskās struktūras izveidošanu, kā arī konsultēšanos ar nodarbinātajiem, jāņem vērā arī darbi, kas tiek veikti attālināti, un nodarbinātie, kuri veic attālināto darbu.

Nodarbinātā, kurš veic darbu attālināti, pienākums ir sadarboties ar darba devēju darba vides iekšējās uzraudzības īstenošanā. Nodarbinātajam un darba devējam ir pienākums vienoties par darba vides iekšējās uzraudzības īstenošanu nodarbinātā telpās, kuras nav darba devēja valdījumā, ja tas ir nepieciešams, lai pārliecinātos par darba vides atbilstību drošības prasībām.

Ņemot vērā to, ka attālinātais darbs var tikt veikts dažādās vietās, darba devējam ir jāizvērtē, kādā veidā nodrošināt nodarbinātajam pēc iespējas drošu darba vidi un apstākļus. Veicot darba vides riska novērtējumu, var tikt novērtēta darba vieta vai darba veids. Liela nozīme ir šādu nodarbināto atbilstošai instruktāžai, lai darbinieks būtu pietiekami informēts par pareizu darba aprīkojuma lietošanu un apzinātos darba vides riskus, ņemot vērā, ka lielākoties attālinātais darbs tiek veikts vienatnē.

Pašnodarbinātais

Attiecībā uz pašnodarbinātajiem šobrīd spēkā esošajā likumā ir noteikts, ka pašnodarbinātā drošība un veselība, veicot darbu, pamatā ir atkarīga tikai no viņa paša zināšanām, izpratnes un iniciatīvas, jo pašnodarbinātajam ir pienākums rūpēties par savu drošību un veselību darbā, kā arī par to personu drošību un veselību, kuras ietekmē vai var ietekmēt viņa darbs.

Ņemot vērā to, ka normatīvajos aktos ir dažādas pašnodarbināto definīcijas atkarībā no regulējuma konteksta, likumprojektā ietverta pašnodarbinātā definīcija paredzot, ka pašnodarbinātais ir fiziska persona, kura veic darbu patstāvīgi un nav uzskatāma par nodarbināto šī likuma izpratnē, ar to pamatā saprotot personas, kas izpilda kādu pasūtījumu, izgatavo lietu vai īsteno pasākumu, kā tas ir noteikts Civillikumā.

Likumprojektā paredzēts, ka pašnodarbinātajiem būs jāievēro likumā (4.panta 1.daļā) noteiktie vispārīgie principi tādā apmērā, cik tas ir saprātīgi izdarāms un atbilst pašnodarbinātā veicamā darba būtībai, piemēram, novērst darba vides riska cēloņus, darbu pielāgot indivīdam, bīstamo aizstāt ar drošo vai mazāk bīstamo, utt.

Likumprojektā ir iekļauts jauns pants, kurā paredz skaidrāku un precīzāku regulējumu attiecībā uz pašnodarbinātajiem, ja viņi veic darbus pakalpojuma saņēmēja uzņēmuma darba vidē un var ietekmēt citu nodarbināto drošību un veselību. Pakalpojuma saņēmējs šajā gadījumā ir persona, kura noslēgusi līgumu ar pašnodarbināto par konkrēta darba veikšanu, turklāt šis pakalpojuma saņēmējs vienlaikus ir darba devējs šajā uzņēmumā nodarbinātajiem.

Tāpat, lai nodrošinātu pašnodarbināto aizsardzību bīstamākajās nozarēs un mazinātu risku tad, ja notiek nelaimes gadījums, likumprojektā paredzēts pienākums pašnodarbinātajiem apdrošināt savu veselību un dzīvību pret nelaimes gadījumiem privātajās apdrošināšanas kompānijās, ja viņi veic darbu nozarēs, kurās atbilstoši normatīvajiem aktiem darba devējam jāiesaista kompetentā institūcija.

Darba aizsardzības speciālists

Likumprojektā ir precizēta darba aizsardzības speciālista un kompetenta speciālista darba aizsardzības jautājumos definīcijas, liekot uzsvaru uz to, ka darba aizsardzības speciālists ir uzņēmumā uz darba vai dienesta attiecību pamata nodarbinātais, savukārt kompetentais speciālists – ārpakalpojuma sniedzējs.

Attiecīgi ir precizēta arī kompetentas institūcijas definīcija, uzsverot, ka tā ir institūcija, kas sniedz ārpakalpojumus.

Turklāt likumprojektā tiek noteikts, ka juridiska persona ir tiesīga sniegt ar darba vides iekšējās uzraudzības veikšanu saistītus darba aizsardzības pakalpojumus tikai tad, ja tai ir piešķirts kompetentas institūcijas statuss, tādejādi izslēdzot gadījumus, kad ar darba vides iekšējās uzraudzības veikšanu saistītus darba aizsardzības pakalpojumus sniedz komersanti, kuru pamatdarbība nav saistīta ar darba aizsardzības pakalpojumu sniegšanu un kuri nav ieguvuši kompetentas institūcijas statusu.

Paredzēts, ka lielajos uzņēmumos, kuros ir 250 vai vairāk nodarbināto, darba devējam būs jāpieņem darbā vai jānorīko vismaz 2 vai pat vairāki darba aizsardzības speciālisti, ņemot vērā darba apjomu, kāds šādos uzņēmumos ir jāveic darba aizsardzības speciālistam, lai nodrošinātu kvalitatīvu pienākumu izpildi. Tāpat kā līdz šim, darba devējs uzņēmumā var piesaistīt kompetento institūciju vai kompetento speciālistu darba aizsardzības jautājumos.

Savukārt uzņēmumos, kuros ir ne vairāk kā 10 nodarbināto, darba devējs pats var veikt darba aizsardzības speciālista pienākumus.

Dokumentācija

Ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, likumprojektā ir paredzēts, ka darba devējs ir tiesīgs izmantot informācijas tehnoloģiju risinājumus ar darba aizsardzību saistīto procesu dokumentēšanā, ja tie ietver apliecinājumu par dokumentu pieņemšanas/izdošanas laiku un nodarbināto informēšanu, ja pienākumu informēt nodarbinātos paredz normatīvie akti. Būtiski, ka darba devējam ir jānodrošina iespēja valsts uzraudzības un kontroles iestādēm piekļūt šiem dokumentiem.

Tiesības uz atlīdzību

Šobrīd likuma 19.pantā paredzētas nodarbinātā tiesības uz atlīdzību, vienpusēji izbeidzot darba vai civildienesta attiecības sakarā ar būtisku drošības un veselības apdraudējumu, ja to apliecina Valsts darba inspekcija.

Likumprojektā ar grozījumiem šajā pantā ir saglabātas nodarbinātā tiesības uz atlīdzību, tomēr vienlaikus tiek paredzēts, ka darba devējs var nemaksāt atlīdzību, ja uzskata, ka apdraudējums veselībai un drošībai nav būtisks. Tādējādi turpmāk, ja darbinieks uzteic darba līgumu un darba devējs piekrīt darbinieka norādītajam iemeslam, darba devējs izmaksā nodarbinātajam atlīdzību noteiktajā apmērā. Savukārt, ja starp pusēm ir strīds par darba tiesisko attiecību vai civildienesta attiecību izbeigšanas pamatu, tad nodarbinātajam ir tiesības celt prasību tiesā par atlīdzības piedziņu. Šāda prasība ceļama 1 mēneša laikā no nodarbinātā atlaišanas dienas. Līdzīgs princips ir paredzēts arī Darba likuma grozījumos attiecībā uz uzteikumu svarīga iemesla dēļ (100.panta 5.daļa), kas šobrīd tiek skatīti Saeimā.

Likumprojekta spēkā stāšanās paredzēta 01.07.2019., lai visas ieinteresētās personas varētu savlaicīgi sagatavoties izmaiņām, norādīts likumprojekta anotācijā.