Šī gada martā Senāts pieņēma spriedumu, kurā ietvertā tēze sākotnēji raisa revolucionāras pārdomas – vai tas jāuztver kā apvērsums tiesvedībā un grāmatvedības praksē? Kas no tā izriet – tas, ka kreditora izrakstīta rēķina samaksai un piedziņai nav likumiska pamata, vai – gluži otrādi – ka debitors tam izrakstītu rēķinu nevar apstrīdēt tiesā? Analizējam spriedumu!

"Rēķina izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību, tāpēc prasība par rēķina atzīšanu par spēkā neesošu nav vērsta uz konkrēta tiesību vai likumīgu interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu Civilprocesa likuma 1.panta pirmās daļas izpratnē," šāda ir Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 14.marta spriedumā lietā SKC-70/2019 "Prasība par rēķina apstrīdēšanu" (Spriedums) ietvertā tēze, kas rada loģisku jautājumu: ja jau kreditora rēķina izrakstīšana nenodibina parādsaistību, vai tas nozīmē, ka debitors rēķinu var nemaksāt? Kā saprast tēzē turpmāk norādīto, ka prasība par rēķina atzīšanu par spēkā neesošu nav vērsta uz konkrēta tiesību vai likumīgu interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu – vai tas nozīmē, ka kreditora sagatavotos rēķinus debitors nevar apstrīdēt tiesā? Atbilde izriet no Sprieduma analīzes kontekstā ar Senāta judikatūru citās lietās.