Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) 2004.gadā un līdz ar pārrobežu ģimeņu skaita pieaugumu aktuālāki kļūst arī strīdi par bērna apgādības tiesībām ar pārrobežu dimensiju. Kad attiecībām vai laulībai pienāk beigas, to sevišķi izjūt bērns, kas pēkšņi atrodas situācijā, kad abi vecāki vēlas saņemt aizbildniecību un noteikt bērna dzīvesvietu pie sevis. Vēl sarežģītāka situācija ir tad, ja vecākiem ir dažādas nacionalitātes un viņi dzīvo dažādās ES vai trešajās valstīs.

Šādu situāciju risināšanai izmanto Hāgas 1980.gada konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (Hāgas konvencija), kas Latvijā ir spēkā no 2002.gada, un Eiropas Savienības Padomes Regulu Nr.2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr.1347/2000 atcelšanu jeb Briseles IIbis regulu (arī Briseles IIa regula), kas visās ES dalībvalstīs (izņemot Dāniju) stājās spēkā 2005.gadā. Briseles IIbis regulā noteikta piekritība jeb tas, kuras valsts tiesa būs atbildīga par lietas izskatīšanu, ja tā ir par laulību un bērna apgādniecību. Regula papildina un aizstāj dažus Hāgas konvencijas punktus, kurus piemēro gadījumos, kad bērns ir pretlikumīgi aizvests no viena no vecākiem. Šie akti tālāk norāda uz katras ES dalībvalsts nacionālo noteikumu struktūru, kur detalizētāk regulētas saskarsmes un aizgādības tiesības starp vecākiem un bērniem. Šajos normatīvos noteikts, vai aizgādība būs kopīga abiem vecākiem, vai tomēr atsevišķa, kā arī, kuram tā šādā gadījumā tiks piešķirta.