Darba likumā (DL) un citos darba tiesiskās attiecības regulējošos normatīvajos aktos paredzētas vairākas normas, kas nav grozāmas, darbiniekam un darba devējam vienojoties. Aplūkosim uz nepilngadīgu personu nodarbināšanu attiecināmus ierobežojumus, kas ir īpaši aktuāli vasaras mēnešos, kad nepieciešami darbinieki sezonas darbu veikšanai, savukārt nepilngadīgajiem skolēnu brīvdienās ir brīvais laiks un nereti aktuāls kļūst jautājums par vēlmi piepelnīties.

Nepilngadīgas saskaņā ar Civillikuma (CL) 219. pantu ir personas, kas nav sasniegušas 18 gadu vecumu. Savukārt Darba likuma (DL) 37. pantā nepilngadīgas personas iedalītas divās kategorijās, t.i., bērni un pusaudži, paredzot šīm grupām atšķirīgus nodarbināšanas ierobežojumus. Turpmāk rakstā persona, kas atbilst vienam vai abiem šiem kritērijiem, definēta kā bērns.

Bērns DL izpratnē

Bērns DL 37. panta 1. daļas izpratnē ir persona, kas jaunāka par 15 gadiem vai līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai turpina iegūt pamatizglītību. Minimālais vecums personai, ar ko atļauts slēgt darba līgumu, ir 13 gadi. Tādējādi, lai personu uzskatītu par bērnu, jāņem vērā divi kritēriji:

• vecums – jebkura persona vecumā no 13 līdz 15 gadiem uzskatāma par bērnu;
• iegūtā izglītības pakāpe – persona, kas sasniegusi 15 gadu vecumu, uzskatāma par bērnu līdz 18 gadu vecumam, ja turpina iegūt pamatizglītību.