Mūsdienu tehnoloģijas veicina cilvēces attīstību un sniedz plašākas iespējas gan sadzīvē, gan profesionālajā darbībā, tostarp radot opciju veikt darbu attālināti. Šāda iespēja kļūst populārāka un pieejamāka tieši tehnoloģiju progresa dēļ. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs no 2005. līdz 2015.gadam tāldarba izmantošana palielinājusies par 115%. Arī Latvijā šī tēma kļūst aktuāla – tiek izskatīta iespēja attālinātā darba jēdzienu noteikt nacionālajā regulējumā. Ņemot vērā pašreizējās tendences, aplūkosim attālinātā darba jēdzienu, tā normatīvo regulējumu, piemērošanu un ietekmi uz sabiedrību un vidi.

Attālinātā darba jēdziens Eiropas Savienībā aktualizēts jau 2002.gadā, kad Eiropas sociālie partneri parakstīja Pamatnolīgumu par teledarbu (Pamatnolīgums). Savukārt 2006.gadā Latvijas sociālie partneri noslēdza vienošanos par šī Pamatnolīguma ieviešanu Latvijā. Pamatnolīgumā attālinātais darbs jeb tāldarbs (vai teledarbs) definēts kā darba organizācijas un/vai izpildes forma, kad darba tiesiskajās attiecībās darbu, ko varētu veikt arī darba devēja telpās, darbinieks, izmantojot informācijas tehnoloģijas (IT), regulāri veic ārpus šīm telpām.

Lai precīzāk izprastu attālinātā darba jēdzienu, lietderīgi analizēt to sīkāk, aplūkojot šim jēdzienam raksturīgās pazīmēs un izvērtējot piemērojamos ierobežojumus.