Piedāvājam augusta “iTiesības” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – vai drīkst sūtīt ziņas uz telefonu?

Vai, sūtot komerciālus ziņojumus uz uzņēmuma telefona numuru, tiek pārkāpta Vispārīgā datu aizsardzības regula? Šāds jautājums ierindojies augusta lasītāko rakstu TOP 3 pirmajā vietā. Publikācijā “Vai drīkst sūtīt ziņas uz telefonu?” (iTiesibas.lv, 07.08.2025.) Roberts Gusts apskata šo jautājumu no personas datu apstrādes viedokļa.

Autors uzsver – lai piemērotu Vispārīgās datu aizsardzības regulas noteikumus, jākonstatē – vai tiek apstrādāti personas dati.

“Personas dati regulas izpratnē tiek definēti kā jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Eiropas Savienības Tiesa ir konstatējusi, ka personas datu jēdziens ir interpretējams iespējami plaši. Piemēram, nesenā lietā C-710/23 “Ministerstvo zdravotnictví” tiesa noteica, ka personas datu apstrāde ir konstatējama arī gadījumos, kad tā ir veikta juridiskas personas pārstāvju identificēšanai. Apstāklim, ka informācijas izpaušana tiek veikta vienīgi nolūkā ļaut identificēt fizisko personu, kura ir tiesīga rīkoties šīs juridiskās personas vārdā, šajā ziņā nav nozīmes,” norāda autors.

Līdz ar to secināms, ka, “ja vien telefona numurs nav sasaistāms tikai ar uzņēmuma kontaktinformāciju, komerciālu ziņojumu sūtīšana bez darbinieka piekrišanas ir aizliegta.”

2.vieta – vienlīdzīga darba samaksa

Lai gan Latvijas darba tiesisko attiecību regulējums jau tagad aizliedz dzimumu diskrimināciju, Vienlīdzīga atalgojuma direktīva nosaka virkni jaunu prasību, kas nepilna gada laikā būs jāiekļauj Darba likumā, un ar kurām būs jārēķinās darba devējiem. Kādas tās būs? To publikācijā “Jaunas prasības vienlīdzīgas darba samaksas nodrošināšanai” (iTiesibas.lv, 04.08.2025.) analizē un skaidro Ilze Rozentāle.

Latvijas darba devējiem jau pastāv pienākums izturēties vienlīdzīgi pret visiem darbiniekiem, un diskriminācija pēc dzimuma attiecībā uz atalgojumu vienmēr ir bijusi stingri aizliegta. Tomēr Vienlīdzīga atalgojuma direktīvas spēkā stāšanās darba devējiem nosaka virkni konkrētu papildu pienākumu.

Autore norāda, ka direktīvas galvenais mērķis ir veicināt atalgojuma politikas pārskatāmību, lai pakāpeniski novērstu algu atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, kas veic vienādu vai līdzvērtīgu darbu. Lai to īstenotu, darba devējiem turpmāk būs jāidentificē darbinieki, kuri veic vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, un viņiem jānodrošina vienlīdzīgs atalgojums. “Direktīva paredz, ka turpmāk katram darba devējam būs jāizstrādā kritēriji darba samaksas noteikšanai, kas izslēdz diskrimināciju, nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi. Atbilstoši direktīvas 4.panta 4.punktā noteiktajam, vienādas vērtības darbu darba devējs varēs mērīt pēc nepieciešamajām zināšanām un prasmēm attiecīgajā amatā, piepūles, atbildības, piemēram, par lēmumiem un resursiem, un darba apstākļiem, un citiem faktoriem, kas konkrētajai profesijai vai amatam ir būtiski.”

“Paredzams, ka vienlīdzīga atalgojuma direktīvas prasību ieviešana prasīs papildus resursus darba devējiem, kuri līdz šim nav apzināti veidojuši atalgojuma sistēmas vai analizējuši atalgojuma atšķirības starp dzimumiem,” norāda I. Rozentāle, uzverot, ka darbs pie pārmaiņām jāuzsāk jau tagad.

3.vieta – parādnieka izvēle

Senāta spriedums lietā SKC-5/2025 nostiprina principu, ka parādnieka izteiktā griba par konkrētu parāda daļu apmaksāšanu vai neapmaksāšanu ir juridiski saistoša kreditoram. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad parādnieks maksājuma uzdevumā norāda konkrētas rēķina pozīcijas, kuras viņš apmaksā vai neapmaksā, kreditors nevar patvaļīgi novirzīt šos maksājumus uz citām parāda pozīcijām. Spriedums skaidro Civillikuma (CL) 1844.panta piemērošanu un iezīmē būtisku precedentu parādnieka gribas vērtēšanā. Publikācijā “Parādnieks var izvēlēties, kurus parādus maksāt” (iTiesibas.lv, 18.08.2025.), kas noslēdz augusta lasītāko rakstu TOP 3, Roberts Gailītis analizē šo Senāta spriedumu.

Lietā sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Rīgas namu pārvaldnieks” cēla prasību pret dzīvokļa īpašnieku par dzīvokļa īpašuma pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu maksas parāda piedziņu. Strīds radās, jo dzīvokļa īpašnieks par saņemtajiem pārvaldīšanas un komunālajiem pakalpojumiem bija norēķinājies tikai daļēji, kā rezultātā uzkrājās parāds. Viņš vairākus mēnešus pēc kārtas nebija iesniedzis ūdens skaitītāju rādījumus, kas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr.1013 “Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” radīja pienākumu segt visas dzīvojamajās mājas ūdens patēriņa starpību. Dzīvokļa īpašnieks to uzskatīja par nepamatotu un nesamērīgu maksājumu, tādēļ atteicās maksāt. Viņš argumentēja, ka ir pilnībā norēķinājies ar sabiedrību par visiem pārvaldīšanas izdevumiem un saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, izņemot par ūdens patēriņa starpību, maksājuma uzdevumā norādot, ka apmaksa tiek veikta bez ūdens patēriņa maksas.

Autors publikācijā skaidro, ka parādnieks pats var izvēlēties, kādu parādu apmaksāt. Tam piekritis arī Senāts, norādot, ka “kreditora izvēle par to, kura parāda dzēšanai maksājums ieskaitāms, ir noteicoša tad, ja parādnieks šajā ziņā savu gribu vispār nav izteicis”. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad parādnieks ir skaidri norādījis savu gribu, kreditors nevar patvaļīgi novirzīt maksājumus uz citām parāda pozīcijām, pretēji tam, kā to bija darījusi sabiedrība.

Izvērtējot visus pierādījumus, Senāts atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu un lieta ir nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā Vidzemes apgabaltiesā.