Publikācijā aplūkots 2019. gada 28. novembrī pieņemtais Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā SKC-1075/2019. Spriedumā Senāts secināja, ka Darba likuma (DL) 74. panta 2. daļā nav paredzētas darba devēja tiesības darbinieku nenodarbināt pēc darba devēja patvaļīgas un subjektīvas gribas. Darba devēja rīcībai, nosakot dīkstāvi, jābūt pamatotai ar objektīviem apstākļiem.

Raksta līdzautore: Laura Skromule, ZAB "PRIMUS DERLING" vecākā juriste

Lietas būtība

Darba devējs 2017. gada jūlijā izdeva rīkojumu, ar kuru, pamatojoties uz DL 74. pantu, paredzēja, ka darbiniekam tiek noteikta dīkstāve, līdz ar to viņš netiks nodarbināts, bet darbiniekam tiks saglabāta darba samaksa. Darbinieks tiesā cēla prasību pret darba devēju, kurā lūdza atzīt dīkstāvi par prettiesisku, atcelt darba devēja rīkojumu un piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību.

Prasību darbinieks pamatoja ar vairākiem DL pantiem, norādot, ka rīkojums aizskar tiesības uz darbu un pienācīgiem darba apstākļiem. Darbinieks norādīja, ka dīkstāves pamatā var būt objektīvi apstākļi, bet tādu konkrētajā gadījumā nav, jo prasītāja darba pienākumus veic cita persona, kas par to saņem algu. Darbinieks uzsvēra, ka darba devējs viņam liedza pildīt nolīgtos darba pienākumus, kas, kā uzskata darbinieks, diskreditē viņu citu darbinieku vērtējumā, kā arī liedz viņam gūt pieredzi, būt darba tirgus apritē un izmantot savas prasmes un kvalifikāciju.