Risinot jautājumu par civiltiesiska līguma pārkāpuma rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, jāuzzina, vai pastāvēja attaisnojums, kas izslēdz pienākumu kaitējumu nodarījušajam līdzējam atlīdzināt otram līdzējam līguma pārkāpuma rezultātā radītos zaudējumus. Viens no šādiem Civillikumā (CL) paredzētajiem attaisnojumiem ir nepārvaramas varas apstākļi, kas līdzējam neļāva izpildīt savas saistības vai paveikt to nolīgtajā termiņā.

Nepārvaramas varas apstākļu konstatēšana var būt arī pamats atbrīvošanai no atbildības par kaitējumu, kas nodarīts ārpuslīgumisko attiecību ietvaros.

Nepārvarama vara (force majeure) nav definēta ne CL, ne citos Latvijas normatīvajos aktos, tomēr gan tiesu praksē, gan tiesību doktrīnā ir nostiprinājusies izpratne par tās galvenajām pazīmēm. Vienlaikus līgumisko attiecību gadījumā liela nozīme ir konkrētajā līgumā ietvertajiem noteikumiem par nepārvaramo varu, tostarp par apstākļiem (šķēršļiem), kas tiek atzīti par pamatu līdzēja atbrīvošanai no atbildības par līguma neizpildi vai saistību izpildes nokavējumu.

Līguma izpildes neiespējamība, kas radusies nepārvaramas varas apstākļu iestāšanās gadījumā, ir nošķirama no jau sākotnēji, līguma noslēgšanas brīdī, pastāvošas līguma izpildes neiespējamības. Otrajā gadījumā ir piemērojams CL 1543.pantā noteiktais: līgumi par kaut ko neiespējamu nav spēkā.