Kontekstā ar globālo tendenci, kas saistīta ar bažām par savu personas datu aizsardzību un aizvien pieaugošo cilvēku vēlmi pēc privātuma virsrakstā ietvertais jautājums šobrīd var likties īpaši aktuāls. Tā kā darbavietā pieaudzis cilvēks pavada lielāko daļu sava laika, pieņemams, ka tieši attiecībās ar darba devēju ir lielākais nododamo datu apjoms.

Saprotams, ka, lai uzņēmums spētu normāli funkcionēt, tam ir jāievāc noteikts daudzums personas datu par saviem darbiniekiem. Tāpat ir saprotama darbinieka vēlme, lai par viņu savāktais personiskās informācijas apjoms nebūtu pārmērīgs.

Balansu šajā situācijā būtu jānodrošina normatīvo aktu regulējumam, tomēr ne vienmēr normatīvajos aktos noteikts izsmeļošs un detalizēts risinājums šādai interešu sadursmei. Ļoti bieži, lai iegūtu atbildi uz konkrētu uzņēmumam interesējošo jautājumu, vai konkrēto datu pieprasīšana no darbinieka ir pamatota, vērtētājam jāprot "strādāt ar principiem", proti, vērtēt visus konkrētās situācijas specifiskos apstākļus un izdarīt secinājumus par to atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām vadlīnijām.